VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Venēcija šodien un mēs Laima Slava 51. starptautiskā Venēcijas biennāle notiek no 12. jūnija līdz 6. novembrim | |
| |
| Katra no biennālēm nes savu atmiņā palikšanas zīmi. Šī – 51. – izvirza
priekšplānā sievišķīgi tvertu pasauli – kā tās skaistumā, tā
problemātikā. Distancējoties no vēlmes to pasludināt par plusu vai mīnusu, būtiski liekas saprast, ko tad šis skatījums devis. Par to – Ieva Astahovska. Man tomēr nedod mieru jautājums, kādēļ, kopumā juzdamās apmierināta ar sevi, biennāles telpās redzamo skatot un uztverot un gana daudz arī interesanta atrodot, kaut kur saglabāju tādu kā vilšanos par to, ka šī skate mani ne ar ko īpaši nesatricināja. Dīvainā kārtā lielākais pārsteigums bija Lisjēna Freida darbu retrospekcija Korrera muzejā Sv. Marka laukumā – neraugoties uz patiku vai nepatiku pret sižetu un estētiku, satrieca tieši glezniecības profesionālā, amatnieciskā vērtība, kad krāsa pati par sevi pārvēršas vajadzīgajā materialitātē un vēl tālāk – veido to spirituālo virsvērtību, kas atceļ skaists/neskaists sprieduma jēgu. Tavā priekšā ir apbrīnojama, bagāta, daudziem šifrēšanas slāņiem apveltīta valoda. Nekad to nebiju novērtējusi Freida darbu reprodukcijās, kas parasti mani pat atbaidīja. Tagad saprotu, kādēļ, neraugoties uz ne pārāk glaimojošo attieksmi pret saviem modeļiem (piemēram, Anglijas karalieni), Freids ir tik pieprasīts un dārgs mākslinieks. Bet biennāles skatēm šogad tiek pārmests videodarbu kvantums: Itālijas paviljonā 15 autori no 42 rāda filmētu, laikietilpīgu materiālu. “Tas jūtami palēnina skatītāja gaitu.” (The Art Newspaper) Un darbu, kas par materiālu izmanto kinopasaulē pazīstamas lentes, ir pat vairāki – Frančesko Vecoli 1979. gada filmas “Kaligula” rimeika reklāma, arī Kandisas Breicas instalācijas “Māte” un “Tēvs” ar slavenu aktieru sejām, dažādu lomu mātes un tēva stereotipus demonstrējot. Eijas Līsas Ahtilas trīsekrānu filma “ Lūgšanas stunda” – vienkārši, bet skaisti izstāstīts stāsts par sievieti, suni un nāvi – bija viens no iedarbīgākajiem Itālijas paviljona ekspozīcijā. Vai Stīvena Dīna masu kustību (karnevāls, sports, reliģisks rituāls) fascinējošie paralēlie video. Jun Ngujen-Hacušiba savā Okinavas projektā veic veselu zemūdens hepeninga filmējumu. Pat Oļegs Kuļiks rāda kino. Arī Ojārs Pētersons par sev interesantāko biennāles darbu atzina filmu – Luksemburgas paviljonā demonstrēto Antuāna Pruma Mondo Veneziano. Laikam jau mākslinieks šodien saprot – skatītājs jāaizkavē jebkādiem līdzekļiem, citādi pat pāris sekunžu skats var neaizķerties pie viņa darinājuma. Un arvien vairāk zem glezniecības nosaukuma sastopamies ar liela izmēra nokrāsotām sienām, audekliem, kartoniem utt., pie kuriem arī nav īpaša iemesla apstāties un katrā iedziļināties. Apskrienot kādu duci, acu kaktiņā sakrājas informācija par zināmu kopumu, taču atsevišķajam darbam trūkst tās vērtības, kādu piedāvā, lūk, Lisjēns Freids. Un par kādu Itālijas paviljonā atgādināja vēl divi klasiķi – Frānsiss Bēkons un Antoni Tapjess. Vai glezniecības “jaunais triumfs” būtu šķietamība? Kas nosaka informācijas bagātību kvadrātcentimetrā apkrāsota audekla un spēju to atdot skatītājam? Nevar būt, ka 60.–70. gadu paaudze ir pēdējā, kas glezniecības valodu prot pilnā mērā izmantot. Pat pašreizējā glezniecības zvaigzne Marlēna Dimā vispirms šokē ar sižetu – dažādi nogalinātu sievieš pēcnāves portretiem. Bet ne par to gribēju runāt. Šķirstot līdzīgas pirmo iespaidu recenzijas lakrakstos Guardian un The Art Newspaper (nopietnās recenzijas žurnālos vēl tikai sekos), mani pārsteidza, ka, vairāk vai mazāk nīgri vai komplimentāri izsakoties par redzēto (piemēram, apgalvojot pat, ka Ticiāna pilsētā vispār laikmetīgai mākslai nav ko darīt, tā piemērotāka jaunām, modernām pilsētām, Guardian), neviens no kritiķiem neaizmirst piebilst – šī tomēr ir labākā no pēdējā laikā redzētajām biennālēm. Un uzsver viņi tieši to: tā ir nepārblīvēta, cilvēka spēkiem aptverama. Kūrēto izstāžu dalībnieku skaits šogad, “vedot atpakaļ pie kārtības”, ir gandrīz divas reizes mazāks nekā pagājušajā skatē. Vēl atlicis nogurdinošais aulis pa pilsētu, meklējot paviljonus ārpus Dārziem, jo dalībnieku valstu skaits toties ir palielinājies – 29 paviljoniem Dārzos pievienojušies 26 dažādās ēkās pilsētā. Tiem nu gan vajadzētu atrast kādu teritoriju Arsenāla apkārtnē, kaut vai pie jaunā Ķīnas paviljona – tā domā The Art Newspaper. Protams, tas būtu vienīgi apsveicami, jo katras biennāles apmeklējums atstāj arī līdz galam neizdarīta darba sajūtu, proti, atvēlētajā laikā nav bijis iespējams apskatīt visu, kas piedāvāts, jo tā atrašanās vietas ir tik dažādas. Tā šoreiz es patiesi skumu par nespēju orientēties un sameklēt Olafura Eliasona “Melno horizontu”, kas, kā izrādījās, neatradās Arsenālā, bet kā īpašs projekts bija izvietots uz mazās Sv. Lācara saliņas, kura pieder armēņiem. Jau sen gribēju to apmeklēt, jo tas taču ir veselas leģendas vērts – Venēcijas sala armēņu īpašumā ar viņu kultūras centru. Toties veselu pusi dienas dārgā laika, patriotisku jūtu dzīta, noziedoju, cenšoties saprast, kas īsti notiek latviešu “Rozā mājā” attālajā Marghera rajonā, un vienīgais secinājums: tā varēja arī neizkustēties no Latvijas, jo dubļu cīņu dalībnieku noteikti būtu vairāk, bet tad savukārt tajā nevarētu notikt tik apšaubāmas “paneļdiskusijas” – kāds to noteikti pamanītu. Venēcijas biennāles kontekstā “Rozā mājas” jūtama klātbūtne izpalika. Patiesībā kā mākslas faktu varbūt var atzīmēt šī pasākuma visuresošo reklāmu – protams, tepat pie mums, Rīgā. To nu gan vajadzēja pārcelt uz Venēciju! Arī mākslu “uz pāļiem” Lielajā kanālā nespēju atrast. Bet par to lai atbild galerija White Box. “Tumsas spuldze” bija tur, kur tai jābūt – draudzīgā vidē un plaši pieejama kā kritikai, tā normālam skatītājam: korekts darbs ar savu intrigu kopējā gaisotnē. Tad nu vienīgais secinājums, ko spēju izdarīt Venēcijas biennāles šīgada uztveres duālisma ziņā, ir šāds. Mana pieredze skatīt šo ievērojamāko un vecāko no laikmetīgās mākslas skatēm ir mērāma tikai līdz ar pirmo Latvijas piedalīšanās reizi, tātad – kopš 1999. gada. Tas sakrīt ar kuratoru (vispirms leģendārā, aizvadītajā gada no šīs pasaules aizgājušā šveicieša Haralda Scēmana, vēlāk – ambiciozā florencieša Frančesko Bonami) vēlmi tieši uzsvērt daudzveidību, dažādību, kas savairojusies mākslas pasaulē, parādot publikai, kura lieliski prot priecāties par aprobētiem, slaveniem vārdiem, to, ko tā pati nekad nepapūlēsies sameklēt, bet kas jau arvien noteiktāk saka savu vārdu, – tās ir Āfrikas valstis, Dienvidamerika, eksotiskā Āzija un, visbeidzot, arī Austrumeiropa. Scēmana pēdējās biennāles devīze “Cilvēces plato” uz to klaji norādīja. Bonami gāja vēl tālāk, pieaicinot virkni vieskuratoru, kas pazīst attiecīgo reģionu vai pārstāv noteiktu laikmetīgās mākslas domas centrējošu kodolu. Tieši tad es, piemēram, pirmo reizi nopietni apzinājos ‘ vērtību, kas slēpjas aiz tādiem šobrīd plaši skanošiem vārdiem kā kurators Hanss Ulrihs Obrists, kam cita aiz citas aizvadītajā laikposmā iznākušas iespaidīga apjoma grāmatas, un arhitekts Rems Kolhāss, kas šoreiz veselu Arsenāla istabu piekarinājis ar planšetēm, kurās grafiski un fotogrāfiski anlizēta mākslas aizņemtās telpas izplešanās un projekta piedāvājums Ermitāžas kompleksa rekonstrukcijai Sanktpēterburgā. Latvijā jau kopš mūsu “Arsenāla” īpašajām programmām labi pazīstamā Jona Meka darbus, kas šogad politiski ļoti veiksmīgi pārstāv Lietuvu, noskatījos ar lielu prieku iepriekšējā biennālē vienā no kabīnēm “Utopijas stacijā”. Informācijas gūzmu, kas gāzās pār mani, bieži vien iedzenot strupceļā, es uztvēru kā dabisku rezultātu savam zināšanu vakuumam mākslas procesu dabiskajā gaitā, no kuras galu galā bijām atslēgti veselus 50 gadus. Tā tam šādā dižā skatē ir jābūt: tev tiek dots uzdevums aptvert reāli neaptveramo, vismaz – iznest no tā kādu savu atziņu, jo tas ir reālais process mākslas pasaulē, kas beidzot ar kuratoru laipnu gādību tev priekšā ir noklājis savu šķērsgriezumu. Daudzi nezināmie, uz kuriem tu meklē atbildi vēl ilgi pēc tam, – tāda parasti ir bijusi Venēcijas biennāļu pēcgarša. Lūk – parasti. Man parasti. Taču, izrādās, tas ir bijis grūts un neparasts uzdevums normālam, cienījamam kritiķim, kas nepiemirst, piemēram, minēt Keitas Blanšetas parādīšanos “visā Holivudas krāšņumā” Austrālijas paviljonā, atbalstot tautieša Rikija Svelova (perfekta un pat pārsteidzoša amatnieka, koktēlnieka, taču ar spēcīgu kiča zīmi zīmogota mākslinieka) iznācienu uz biennāles scēnas, vai sajūsmināties par “Kaligulas” seksīgo rimeiku ar tajā līdzdalīgajām kinoslavenībām, vai aprakstīt dejojošos un dziedošos (“It is so contemporary, contemporary!”) apsargus Vācijas paviljonā. Protams, vesela liela raksta vērta ir bijusi pilsētas nevēlēšanās atļaut Gregoram Šneideram, 2001. gada Vācijas paviljona varonim, kad tas ieguva Grand Prix, būvēt musulmaņu Kaabas inspirētu melno kubu – instalāciju Sv. Marka laukumā. (Tagad tiek meklēta pilsēta, kas tādu mākslas darbu vēlēsies uzņemt. Vai tāda atradīsies pēc notikumiem Londonā?) Tā nu iznāk – mēs šādās skatēs joprojām minam lielo mīklu: “Kas tad īsti notiek mākslas pasaulē?” – bet tā pasaule, kura ar šo mākslu ir pastāvīgi dzīvojusi, jūtas nogurusi jau no domas, ka jāuztver kas gluži jauns, citādāks, kas nav izgājis pierasto ceļu caur Londonas un Ņujorkas galerijām. Tātad, varbūt pirmo reizi redzot “normālu” ekspozīciju, mēs jūtamies vīlušies, jo pēkšņi tajā visu saprotam, varam salikt pa plauktiņiem, neļimstam no nesagremojamas, jo absolūti pirmreizīgas informācijas pārpilnības, bet “viņi” jūtas laimīgi, ka beidzot atkal var centrēties uz veciem bukiem – Gilbertu un Džordžu un Edu Rašu, lai pameditētu, kā viņu darbos parādās aizejošā laika un vides fakti. (Pēc tik retrogrādiskas divu mākslas lielvalstu ekspozīcijas Francijas paviljons ar freidisko, scenogrāfijas maketam līdzīgo Anetes Mesažē “Kazino” tiešām šķita pelnījis labākā balvu.) Re, cik nesmuki iznāca – “mēs” un “viņi”. Mēs, jā, it kā tur esam, tomēr pa īstam – neesam joprojām? Vienīgais Austrumeiropas pieminējums – tukšais Rumānijas paviljons ar nicīgu piezīmi par kārtējo piedāvājumu jau daudzkārt sastaptu “neesošās mākslas” ekspozīciju lokā. Varbūt tādēļ arī uzņemam citu stāju – lepnu sevis ārpus visa nostādīšanu, savējo savā lokā meklēšanu, protams, ar domu, ka noteikti esam labāki par sevi izsmēlušajiem Rietumiem. Kāda pazīstama pozīcija, vai ne? Iespējams, ka patiesībā būtiskais šajā biennālē ir tieši tas, ka “meža dīvainīšu” ēra mums patiesi, šķiet, beigusies. Savu vietu redzam un saprotam, vai tā mums patīk vai ne, un arī citus uztveram visai adekvāti. Vismaz pašiem mums jau tā šķiet. Un apziņa par “svaigajām asinīm”, kuras māksla var gaidīt tieši no mums, – tā jau paliek... | |
| Atgriezties | |
