VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vārds pret valsti Māra Traumane | |
| |
| Venēcijas biennāles (VB) trešajā dienā Itālijas paviljona iespaidā
armēņu kolēģim stāstu savu domu par “mākslinieku – zagli” – radītāju,
kas mākslas stopkadros pavirši “iesaldē” citu nozaru un cilvēku
atklājumus un garadarbus un, šos remiksus servējot, dreifē
starptautiskā mākslas isteblišmenta virzienā. Pretim saņemu viņa
teoriju par “spekulāciju uz spekulācijas” – par pragmatisku un pavieglu
mākslinieka spēlēšanos ar zinātnes un kritiskās teorijas tēmām. Plašākā
tvērumā par Rosas Martinesas un Marijas de Korralas kūrēto ekspozīciju
rēnumu biennāles katalogā nevilšus pavēsta pati Rosa Martinesa:
“Lielākā spēles daļa paiet šajā pastāvīgajā cīņā, saduroties un
pielāgojoties politiskajiem, ekonomiskajiem un administratīvajiem
ierobežojumiem, jo izstāde ir arī produkts, palaists tirgū, lai
sacenstos ar citiem līdzīgiem produktiem.” Pakļaujoties “kultūras
ražošanas lauka” likumiem, izstādes izdomātas kā kompromiss starp
mākslu, lielā mērā – tirgu un liberālisma standartiem, ietaupot uz
izaicinājuma, plašiem žestiem un poētikas. Post factum – VB katalogā
ieraugām izstāžu “ideālo” variantu, kas šķiet skaidrāks un smalkāks par
izstāžu telpās redzamo. Uz kūrēto izstāžu neizteiksmīgā fona par VB ziedu kļuvušas valstu ekspozīcijas, kur līdzās VB akcentam – mūsdienu mākslas vaļiem Edam Rašam, Gilbertam un Džordžam, Jonam Mekam, arī Anetei Mesažē un Karstenam Helleram, manuprāt, izceļas mākslas tirgus nelutinātās Austrumeiropas pieteikums, kas ar ideālismu, izturētu konceptuālismu un jauniem vārdiem atšķaida pazīstamo Rietumu korifeju mākslas formu leknumu. “Krusttēviem” VB ir darbu atrādīšanas platforma – solis pretim kolekcionāru un muzeju skavām, toties Eiropas provinču margināļi lielākoties saskata VB diskursīvo telpu – iemeslu diskusijai un jaunradei. Pārdomātās valstu ekspozīcijas, iespējams, neitralizēs “jauno 10” popūrija izstāžu viļņa politkorekto ūdeni, kas 2004. gadā paplašināšanas noskaņās vēlās pār Rietumeiropu. Mazliet par šo kontekstu, kas savērpjas arī ap Baltijas izstādēm. Rumāņu izcelsmes kuratora Mariusa Babiasa (Babias) un mākslinieka Daniela Knorra (Knorr) kopdarbs – Rumānijas paviljons un katalogs/rakstu krājums European Influenza – ar smalku, analītisku projektu pāršķeļ biennāles karnevāliskos svētkus. Dārzu beigu rindā esošais Knorra paviljons ir gaišs un tukšs, nolupušās melnbaltā apmetuma lauskas un vadu virtenes liecina par pērnajām izstādēm, vienīgais krāsu laukums ir aiz diskrēti atvērtajām rezerves izejas durvīm, kur “notiek” parasta Venēcijas ieliņa. Brīdis uz mākslas aizgalda un saulainās realitātes sliekšņa. Sētas durvju metafora. Promejot var paķert vienu no neuzkrītošajām baltajām Bībeles izmēra grāmatiņām, grāmatu dizaina pērli un saturisko gigantu – rakstu krājumu ar 29 kritiskām autoru esejām par Eiropas definēšanu, “jauno” Eiropu, tās sabiedrības “brīvības” izpratni un mākslas apriti, par Balkānu robežām un to klišejiskajiem tēliem, par Berlīni un par Eiropas “paplašināšanu” kā akceptētu Rietumu pārākuma žestu. Mākslas “tukšuma” un politiskā vēstījuma ķēde musina padomāt par politiskā šova un tā oderes likumiem un saskata izstādes apmeklētājā ko sabiedriskāku par baudas meklētāju un manipulāciju objektu. Tepat Dārzu beigu rindā atrodas Polijas ekspozīcija – ekrāna ētikas normu grāvēja Artura Žmijevska (Zmijewski) filma “Atkārtojums”. Kā vienmēr, Žmijevska kamera ir vampīrs, vienaldzīga un rijīga tā dokumentē prof. Zimbardo 1971. gada psiholoģiskā eksperimenta pirmo atkārtojumu. Savulaik eksperiments atzīts par pārāk bīstamu atkārtotai īstenošanai. Taču, “ja tas ir noticis vienreiz, tas ir tāpat, it kā tā nebūtu bijis”, – atgriešanos pie nežēlības spēles komentē autors. Filmā vīru – cietumnieku un sargu – komandas izspēlē realitātes spēli, savstarpēju psiholoģisku (līdz fizioloģijai) nīcināšanu – zinātnisku “lielā brāļa” šova smago versiju. Intriģējošajā cietuma trillerī, tāpat kā citos Žmijevska darbos, “ētika un morāle ir atceltas, jo tās nenoved līdz zināšanām”. Šī postulāta gaismā viņa filmas ir humāns opuss par cilvēka dabu un atbrīvošanos garīgo un fizisko ciešanu, nespējas un mulsuma izolācijā. Žmijevska darbi ir tematiski līdzinieki, taču reālistiski formāli pretmeti Bila Vaiolas glīti patētiskajām galeriju bildēm. Žmijevska (Katažinas Koziras un Pāvela Althammera studiju biedra) realitātes portretējums ir reizēm ironisks, reizēm zobgalīgs, reizēm neciešams, bet tas liek uzlūkot realitāti tās disonansē, bez reliģijas vai formālās glances tonētām brillēm. Laimīgas beigas te nav garantētas un droša humānā kategorija ir tikai viena cilvēka (mākslinieka) ziņkārība par citiem. Turpat līdzās ir arī Serbijas un Melnkalnes jauno mākslinieku izstāde, kurā spilgti izceļas Jelenas Tomaševičas “Dzīvesprieks”: krāsaini zīmējumi – aplikācijas uz betona sienas virsmas. Pārcēlums no zīmējumu sērijas uz Belgradas priekšpilsētas mūra. Melnajās komiksa kadru apmalēs un baltajos, plakanajos fonos trauslās cilvēku figūriņas melanholiski apstājušās modernās mirkļa, negadījuma, vientulības, noslēgtības noskaņās. Universāls pilsētnieku splīns un situāciju stopkadri, kas dučiem atrodami fotovalodā un kinematogrāfā, ir pārcelti graffiti – gleznu kadros uz betona mūriem. Lietuva Gadījums, kad mākslinieks ir slavenāks par valsti 21. gs. valstu vārdi ar māksliniekiem neasociējas. Šī saikne ir VB eksotiskā īpatnība, un šogad to augsti izspēlē Lietuva. Kaut vai tikai tādēļ, ka ģeniālā Jona Meka (dz. 1922) filmu skate Lietuvas ekspozīcijā ir salīdzināma ar pēckara mākslas lauvas un konceptuālisma ciltstēva Eda Rašas vienmēr precīzajām, fascinējošajām gleznu kompozīcijām ASV paviljonā. Īpaši tādēļ, ka muzeju un kolekcionāru dievinātā kalifornieša Rašas izstādi varēja paredzēt, savukārt Ņujorkas avangarda kino “vecmātei” un dzejniekam Jonam Mekam nez vai kādreiz tiktu atvēlēta vieta ASV pompozajā paviljonā, toties viņa garadarbus un dzīvesstāstu ar pietāti izstāda dzimtene – Lietuva. Abi mākslinieki ir ASV mākslas vientuļnieki un leģendas, ar plašu ietekmes spektru un fanu loku. Par Jonu Meku var lasīt un rakstīt grāmatas, bet vislabāk ir noskatīties viņa filmas – dienasgrāmatas, Meka Ņujorkas dzīves dokumentācijas, kas ar humoru, apbrīnojamu prieku un vieglu melanholiju tver viņa ikdienu, ceļojumus un draugu loku kopš 1949. gada, kad kino apsēstie kara bēgļi brāļi Jons un Adolfs Meki ierodas Ņujorkā. Tolaik Jons Meks filmē ar Bolex kameru, aptuveni reizi gadā caurskatot uzfilmēto un nojaušot, ka tas, ko viņš dara, tuvinās dienasgrāmatai. Viņa pirmā skatei domātā filma – Diaries, Notes, Sketches jeb Walden tiek montēta tikai 1967. gadā – filmas kadros mijas Meka pirmie gadi Ņujorkā, draugi, radošā dzīve Filmmakers Cooperative and Cinemateque, brauciens pie Stena Brekedža... Filmēšana ir Meka dzīves pagrīde, bet avangarda kino “vecmātes” pienākumi – tās centrs: 50. gados viņš organizē regulāras Ņujorkas eksperimentālo filmu skates, raksta neatkarīgajam kino veltītu sleju Movie Journal izdevumā Village Voice un nodibina kino veltītu žurnālu – platformu Film Culture, 60. gados ar domubiedriem veido avangarda kino distribūcijas centru Filmmakers Cooperative (daudzu līdzīgu pasaules apvienību prototipu) un organizē neatkarīgā kino seansus, nonākot cietumā par aizliegtās “pornogrāfiskas” Džeka Smita klasiskās filmas Flaming Creatures rādīšanu, 1970. gadā ar režisoriem Džeromu Hillu, Pīteru Kubelku, Stenu Brekedžu u.c. viņš veido Anthology Film Archives – neatkarīgā kino arhīvu, pētniecības, restaurācijas un rādīšanas centru. Šobrīd Anthology turpina darboties kā neatkarīgs, valsts nesubsidēts, filmai kā mākslas formai veltīts centrs. Arhīvs demokrātiski apkopo avangarda un amatieru režisoru filmas, pēta un klasificē ielās un atkritumos atrastās un dāvinātās lentes. “Mēs esam kino muzejs, un kino muzeja uzdevums ir kolekcionēt filmas un tās saglabāt, neizvirzot prioritātes. Jo mēs nezinām, kas būs tiešām svarīgi pēc divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Arhīvam ir svarīgs katrs filmas kadrs,” – tā Anthology direktors Jons Meks. Šai frāzei var rast paralēles ar paša Meka dzejisko nosaukumu kinoesejām, tās top ar lielu laika distanci no filmēšanas brīža, daudzas montētas tikai 90. gados: Zefiro Torna or Scenes from Life of George Maciunas, Happy Birthday to John (Lenona, Ono un viņu draugu svinības), Song of Avignon un citas. Lai arī kadru virtenes un mīlestības pilnie titri Meka filmās šķiet spontāni, tās ir skrupulozas “tikai nepieciešamo” kadru atlases rezultāts. “Tas, ko es filmēju, ir ļoti precīzi noteikts, atmiņas un intuīcijas izvēlēts. Es kontrolēju absolūti katru manu filmu kadru.” Meks piedalījies šīgada VB Lietuvas paviljona ekspozīcijas iekārtošanā. Multiekrānu instalācijas atkārto risinājumus Meka izstādēs Ņujorkā, un, manuprāt, paviljons spēj sniegt labu ieskatu vairāk nekā pusgadsimtu ilgušās fanātiskās darbības un talantīgās daiļrades spektrā. Vienā no zālēm – videointervija ar autoru, kur Meka biogrāfiskais stāstījums mijas ar viņa arhīva kinokadriem. Kuratori parādījuši Meku ne vien kā kinošņiku, bet arī kā vēsturisku personību – kā imigrantu, cilvēku, kas apgalvo, ka viņa apzinātā dzīve sākusies Ņujorkā, kā svešinieku pilsētā, kurš slēpjas aiz ieslēgtas kinokameras, kā Anthology direktoru un bezgala šarmantu stāstu stāstītāju. Filmu izvēlē ir arī viegls populisma piesitiens, jo līdzās ir Džona Lenona dzimšanas dienas un Vorhola dzīves skatu filmas. Tomēr šis sajaukums liek atcerēties, ka Rietumu mākslas vēstures telpu ir šķērsojuši Carā un Jonesko, Brinkuši, Mačūns un Meks un nesen uzceltās un tagad pompozi nojauktās robežas starp jauno un veco ir vairāk iedomātas nekā patiesas. (Interesanti, ka līdz 1949. gadam dienasgrāmata ir arī vienīgā Ežēna Jonesko sacerējumu forma.) No Meka izstādes ir grūti aiziet, tajā gribas dzīvot. Laba ziņa: organizatori sola, ka 2006. gada pavasarī Meka Venēcijas izstāde Celebration of Small And Personal in the Time of Bigness būs skatāma Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Igaunija Negadījums mūža garumā Arī jaunā Igaunijas mākslinieka Marka Raidperes (Raidpere, dz. 1975) izstāde “Izolators” ir autobiogrāfisku piezīmju retrospekcija – lieliski kūrēts (Hanno Soanss) multimediāls, vairāku gadu darbus aptverošs stāstījums. Pirms biennāles, igauņiem vēstot, ka Raidperes darbu centrā būs viņa ģimene, es, nespējot tos vizualizēt, vilku paralēles ar britu Ričardu Bilingemu. Līdzības rodamas bīstamajā tematikā, jo Bilingema karjeras spožākais punkts joprojām saistāms ar viņa agrīnajiem darbiem – savu vecāku ģimenes mijkrēšļa fotodokumentācijām. Dzīvokļa plānojuma telpā iegūlušais Raidperes “Izolators” izrādās spējīgs vispārināt un abstrahēt ģimenes mizanscēnas. Nukleārā ģimene atklājas kā mazs kosmoss, kurā iemiesojas universālie piederības, radniecības, vientulības un strupceļu likumi. Mūsdienu ģimenei nav vajadzīgas plašas radniecības saites (kā Forsaitiem vai Budenbrokiem), lai norisinātos izvērsta drāma. Svešinieku trijstūris: mamma, tētis un viņš – kailais puisis ar cigarešu sadedzinātām rokām. “Izolators” veidots kā psiholoģisks, neirotisks ceļojums starp ģimenes personāžiem dzīvokļa telpā – tas ‘ sākas ar psihoanalītisko un arhetipisko, ar mīļo pakļaušanas dievieti – māti. Programmatisks ir mātes fotoportrets ar parakstu “Raidpere”, jo blāvā persona un vārds ir gandrīz kā spēļu vilcieniņš, kur diviem vagoniem nav ne mazākā iemesla būt sakabinātiem, ja vien tie nevēlas veikt kādu kopīgu uzdevumu uz vienām sliedēm. Tam seko “bērna” – 23–30 gadus veca mākslinieka sevis meklējumi ar šim uzdevumam nepiemērotā, mirkļa nosacītā fotomedija palīdzību – ekshibicionistiski sava ievainotā ķermeņa portretējumi un dokumentu attēlu rindas. Tām savukārt seko garīgi labilā tēva videomonologi. Izstādes kulminācija ir noslēguma video “10 vīri”. Pēkšņi izstādes klaustrofobiskais, intīmais sevis un ģimenes attiecību nesaprašanas vēstījums ir attiecināts uz 10 tēvaiņiem, kuru sejas filmas palēninājumā citu aiz citas portretē – deformē – kameras monokulārā acs. Katalogā lasām, ka šie dīvainie vīri ir cietumnieki. Lai, bet mākslinieks vai kurators ir ielidinājis Raidperu ģimenes īpatnības jaunā, histēriskā “vīrišķības” problēmu orbītā, ko papildina nevainīgā, naivi stulbā, piedodiet, “citplanētieša” mātes tēls un loma. Izstādes politiskais aspekts – Hanno Soansa ievads katalogā, manifests pret homofobijas izpausmēm Igaunijas sabiedrībā, – vēl nesen šķita lokāls un pārspīlēts, taču diskriminācijas un “normalizācijas” augonis Latvijas politikā, kas vienu no savām bīstamajām virsotnēm eksponēja lēmumos ap Riga Pride, pierāda, ka ir dziļi rakts jauno demokrātiju dubultajos standartos. Marks Raidpere turpina igauņu ekspresīvās, sevi preparējošās mākslas līniju, kas bieži operē ar poststrukturālistu teorijas un Lakāna jēdzieniem: slimību, ārprāta robežu un normu relatīvismu, raksturīgu, piemēram, arī Marko Laimres darbiem un, kā norāda Hanno Soanss, universālākā lasījumā arī Enei Līsai Semperei. Pretēji reprezentatīvismam autistiskais “Izolators” eksponē paša autora emociju iedragāto pasaules uztveri, tāpēc izstāde nav tikai “par puisi ar problēmām”. Tā drīzāk uzmauc mums galvā ķiveri ar histērisku skatu lodziņu uz ārpasauli un atmodina katrā skatītājā Raidperi, dzīves ķīlnieku. Latvija Tumsas tumsa F5 “Tumsas spuldzes” dislokācijas vieta ir veiksmīga: telpa zem Raidperu sāgas, netālu no Slovēnijas izstādes – Vadima Fiškina līdzīgi zinātniski spekulatīvās sci-fi ekspozīcijas “Vēl viena steidzīga diena”. Tajā “tehnoloģiskais dzejnieks” Fiškins atsaucas uz Einšteina un relativitātes teorijas jubileju, konstruēdams visai ilustratīvu 12 minūtes īsu dienas modeli – ar lampiņu gaismas ausmu, rietu un elektronisku minūšu skaitītāju. Kā Fiškina, tā arī Latvijas ekspozīcijā zinātnes vai pseidozinātnes atklājumu “projekcija” mākslas telpā šķiet nepabeigta – uzskatāmā, vairāk vai mazāk ticamā “totālā” koncepcija “apēd” mākslas darbu, pārvēršot to par tehnisku ilustrāciju. Iespējams, vainojams zinātnes determinisms, mākslinieki traktē palienēto tēmu kā absolūtu patiesību, bez alternatīvām, un, darbu nolasot, arī skatītājam jāseko šādas uzspiestās noslēpumainās tēmas likumiem. “Tumsas spuldzes” risinājums – fiziskās pieredzes telpa – atmiņā paliek ar fragmentu zibšņiem – ēnainajām norisēm plakanajos ekrānos. Tos var brīvi un ar patiku ielīmēt kopējā VB atmiņu kladē, taču darba vēstījuma kodols mums nav zināms un, liekas, arī autoriem ne, varbūt “būšanas biennālē” sindroms ir pārsitis darba patstāvību. F5 misticisms man imponē vairāk par Fiškina grafisko domu gaitas shēmu, taču lieliski tehniski sagatavotajam un iekārtotajam Latvijas paviljonam pietrūka lakonisma un skaidrības. Skatītāja mulsināšana palikusi pusceļā starp skaidru atrisinājumu vai otrādi – paliekošu apziņas traumu. Jāatzīst gan, ka F5 izvēle būvēt ekspozīciju ar vienu darbu ir gana sarežģīta, jo retrospekcija vai darbu kopums rada “bildi” per se, savukārt viena darba efekts personālizstādē ir lielmeistaru izaicinājums (pat rūdītā Žmijevska “Atkārtojumu” papildina apjomīgs mākslinieka darbības atspoguļojums katalogā). Man, teiksim, ir žēl, ka izstādē nav atsauces uz “tumšuma” potencēm populārā kiča lauciņā.Tā vārda Dark biežais atkārtojums katalogā atmiņā atsauca Vecrīgas jauno gotu melnos stāvus, ka arī bērnu baiļu rīmes, kā “Melnā, melnā pilsētā ir melna, melna iela ar melnu, melnu māju”. Varbūt šīs kultūras nogulsnes ir kodēta nākotnes katastrofas brīdinājuma vēsts. Katrā gadījumā šajā griezumā “Tumsas spuldzes” tēmas izvērsums varēja būt arī psiholoģiskas un kultūrvēsturiskas spēles nosacīts – folklora un antropoloģija ir aktuālās mākslas mīļākie ūdeņi. Tādēļ, piemēram, Igaunijas katalogu papildina disks ar neatvairāmu Raidperes iedziedātu Marlēnes Dītrihas dziesmas Where Have All the Flowers Gone remiksu. Rezumējot jāatzīst, ka, iespējams, “margināļa” pozīcija starptautiskā māksla apritē var kļūt par izdevīgu starta punktu VB, jo tā ļauj būvēt savu autonomo emociju un ideju telpu, nerēķinoties ar pieprasījuma kanoniem un neizjūtot lielo izstāžu naudas un politiskā korektuma spiedienu. Nez vai autonomo stratēģiju nozīmi mākslā apzinās valstis – organizētājas, taču daudzi no šajā rakstā minētajiem māksliniekiem un kuratoriem savās ekspozīcijās ir piedāvājuši patstāvīgu, spēcīgu alternatīvu pasīvajam Austrumeiropas un pasaules mākslas Yes-generation (nekritiska jebkura izstādīšanās piedāvājuma akceptēšana) fenomenam. Bet neformāļu autonomijas mūžīgā dzinēja iedvesmai var atcerēties mūsu Ņujorkas kaimiņu – Jonu Meku. | |
| Atgriezties | |
