VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Patiesības meklētājs Pārdomas Bruno Vasiļevska izstādē Jānis Borgs | |
| |
| Tā nebija ar skatītāju pūļiem pildīta un komerciāliem panākumiem
apveltīta izstāde. Jo arī pats Bruno Vasiļevskis savā dzīvē nebija pūļa
cilvēks un viņa māksla jau nu vismazāk uz naudas pelnīšanu mērķēta.
Valsts Mākslas muzeja Baltajā zālē satilpa viena izcila mūsu
glezniecības censoņa dzīve. Kāds pussimts pavisam neliela izmēra
darbiņu, kas mūsdienīgam, izklaidi un atrakciju kairinājumus meklējošam
skatītājam varētu izraisīt tikai žāvas. It kā viss tik neticami
reālistisks un saprotams, bet tai pašā laikā minimālistiskā tēlojuma
vienkāršība rosina biedējošu neizpratni. Baltas sienas, gaismēnu
skopums uz tām, uz galda plaknes daži maznozīmīgi priekšmetiski
nieciņi... Un vēl dabas ainas ar šķietami neizteiksmīgu koku zaļās
lapotnes masu. Varbūt tikai daži portreti ar savu fotogrāfisko
dzīvīgumu pārliecina skeptiķi, ka šis vīrs itin labi pratis taisīt
kārotos mākslas trikus un brīnumus, kas “vienkāršajam cilvēkam” liegti.
Nu jā, arī tās mantiņas, vāzītes un ziediņi klusajās dabās ir kā
dzīvi... Tomēr te nav vēstījuma, nav stāstiņa, ko gribētos palasīt... Nepulgosim skatītāju, kas šeit iemaldījies ar savu literāro uztveri un izklaides kultūras augsnē diedzēto pieredzi. Jo kur gan izglītībā vai tradicionālajos uzskatos māksla tiek aplūkota kā domāšanas norise ar savām īpašām ārējām izpausmēm? Nereti pieņemts gleznu uzlūkot kā “bildīti smukumam”. Taču būtībā mākslas darbs ir tikai kā logs, caur kuru varam ielūkoties mākslinieka domu pasaulē. Aiz vizuālās virskārtas gleznas veidolā atklājas noteikta ideju telpa, kuras apzināšana ir būtiski svarīga mākslas darba izpratnē. Šajā nozīmē Bruno Vasiļevska “bildītes” ir īpaši piesātinātas ar domas blīvumu. Kā reti kuram autoram. Viņa kluso dabu uzstādījumos mēdz parādīties grāmatas. Dažkārt mēs pat varam uz tām izlasīt konkrēta darba nosaukumu un autora vārdu – Blaumanis, Šukšins... Tas, šķiet, parāda, cik liela nozīme mākslinieka uzskatu izveidē bijusi literatūrai. Te atklājas rosinājums skatītājam: ja tu vēlies mani pareizi saprast – lasi Blaumani un Šukšinu. Vai viņiem līdzvērtīgos. Vasiļevskis it kā norāda uz savu gara radinieku pasauli. Uz savas mākslas kodu. Jo ārēji tur nav nekā ilustratīva, nekā tāda, kas saistītos ar jebkādu literatūru. Tikai gars un kopīgas vērtības. Tās ir humānisms, cilvēcisko attiecību skaidrība, tīrība un nesamākslota vienkāršība. Ideāli, pēc kuriem daudzi ilgojamies un kuri šajā pasaulē ir tāds deficīts. Un Bruno Vasiļevskis šīs lielo rakstnieku un domātāju vērtības tiecās pārcelt savu gleznu skaidrībā un vienkāršībā, priekšmetiskās vides neapstrīdamā absolūtā. Viņš pats šo vērtību kopumu mēdza apzīmēt ar vienu vārdu – Patiesība. Bruno šķita, ka jēdzienu dziļāk un ietilpīgāk atklāj tieši krieviskais – Bcnbyf. To viņš apveltīja ar gluži dievišķu nozīmi. Vēl jo vairāk. Patiesības ideja, kam apstiprinājumu mākslinieks rada literatūras klasikā, iemiesojās arī viņa paša dzīvē. Viņu raksturoja ar cieņu un godprātību apgarotas attiecības un pilnīgs ārišķības noliegums. Minimālisms gleznu izteiksmē varbūt izrietēja arī no Bruno Vasiļevska personīgā askētisma. Pretstatā patērētāju sabiedrības rijībai viņš lika atturību materiālajās iegribās un izkoptu kultūru. Viņš bija grezns gara dzīvē, ko neapgrūtināja mantiska knosīšanās. Uz materiālo orientēti ļaudis viņu uzskatītu par nabagu, neapjaušot sprituāla miljonāra klātbūtnes godu. Garīgums vērta Bruno Vasiļevski par izcilu un smalku sarunbiedru. Viņa draugi nereti varēja caurām naktīm veldzēties dialogos par dzīvi un mākslu, un tos visnotaļ rotāja Bruno intelekta spožums. Lai arī vīns viesa vieglumu, tomēr tur nebija ne vēsts no tukšas sadzīviskas tērgāšanas. Diemžēl domu pērles tā arī palika nepierakstītas un ar dabas dāsnumu – kā saules gaisma – izzuda mūžībā. Sirdī palika tikai to reibums un aromāts. Sarunās daudzkārt kā ideāls tika minēti franču impresionisti. Varbūt kā Rietumu kultūras attīstības augstākā virsotne. Bruno skaidri saskatīja no Rietumiem nākošo masu kultūras cunami, pret kuras jaudu nobālēja padomiskās vulgaritātes. Diemžēl jau atmodas gaisotnē daudzi to novērtēja kā gaidītu alternatīvu visam padomiskajam, ko, starp citu, mēdza identificēt ar visu krievisko. Tagad viens otrs ar izbrīnu vēro Bruno Vasiļevska klusās dabas ar padomju “okupantu” pasi un diedzē aizdomas, vai tik gleznotājs nav bijis nicināms kolaborants. Ir jāvieš skaidrība – reti kurš ir bijis tik distants no visa oficiālā un padomiskā kā Bruno. Tomēr jāpalūkojas uz šī darba datējumu, kad sabiedrības apziņā no neatkarības idejām vēl nebija ne vēsts. Visi vēl dzīvoja ar impērijas nenovēršamības domu. Bruno padomju pase bija savdabīgs un pat paradoksāls protesta simbols, kur viņš it kā apelēja pie ideālā komunisma kristietīgā aspekta, kas noraida visas humānistiskās vērtības apdraudošo rietumniecisko un buržuāzisko patērēšanas sistēmu. Kā nu vēlāk izrādījās, Bruno Vasiļevskim daudzējādi bija taisnība. Viņa glezniecība pauž ne tikai humānā principa deklarāciju. Tur ir ne mazāka cīņa par skaidriem mākslinieciskajiem principiem. Varbūt tas bija impresionistu spožums, kas rosināja Bruno pievērsties krāsas tīrības problēmai. Viņš izvēlējās visgrūtākos krāsu jaukšanas paņēmienus, kas ļāva panākt neparastu dzidrumu. Disciplīna, iedziļināšanas, koncentrēšanās bija viņa darba metode, kas robežojās ar fanātismu. Lieki teikt, cik lēna bija mākslinieka darba gaita. To drīzāk varēja pielīdzināt meditācijai. Mūža garumā. Bruno Vasiļevska mākslas konceptuālā apogeja varbūt iezīmējas viņa tīro, balto sienu gleznojumos. Siena kā skaidrības un patiesības absolūts, kaut kas pilnīgi neapstrīdams. Ieskatieties, tas nav tā, kā to būtu darījuši modernisti. Maļeviča vai Mondriāna plaknes absolūts tomēr ir racionāli izkrāsots, nevis gleznots. Bruno plakne nav abstrakts jēdziens, tā ir konkrēta, vieliska, ar mazu otu ilgi un rūpīgi gleznota, saglabājot mikronianses un vielas atomu vibrācijas. Varbūt tieši tā viņš distancējās no sev pasvešajiem modernistiem, apliecinot uzticību klasiskajām vērtībām. Un negaidīti, pat paradoksāli pārtopot par internacionāli atzītu vērtību tieši jaunajā modernistiskajā pasaulē. Pateikt vairāk ar mazāk vārdiem, parādīt vairāk ar mazāku tēlojumu. Nebeidzami centieni uz maksimumu minimumā noved pie lielā, baltā klusuma. Nebūtības? Budistiskais – viss ir nekas? Bruno Vasiļevskim izdevās panākt neparastu dziļumu gleznieciskās plaknes trešajā – domas dimensijā. Viņš teju taustāmi, ar visu savas glezniecības materiālo vieliskumu pierādīja, ka māksla ir pirmām kārtām domāšana un tikai tad viss pārējais – attēlošana, priecēšana, stāstīšana... Un reti kurš vēl ir bijis tik saliedēts trīsvienībā – Mākslinieks, Māksla, Patiesība. | |
| Atgriezties | |
