VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| GAUSAIS ĢĒNIJS Bils Viola Helēna Demakova Šīs piezīmes būs par mūsdienu ģēniju, renesanses tipa meistaru – mākslinieku, poētisku tekstu autoru un zināmā mērā pētnieku (mākslas vēsturnieku, antropologu, sociologu) Bilu Violu. Amerikāņu kolēģi man daudzkārt norādījuši, ka viņa vārdu izrunā Bils Vaijola. Tomēr Eiropas un Latvijas mākslas vidē viņš jau ir iesakņojies kā Viola, un lai tā paliek arī šoreiz. Ceru, lasītāju nemulsinās, ka renesanse tiek attiecināta uz amerikāņu mākslinieku. Laba gaume prasa pierakstīt Amerikas Savienotajām Valstīm visus šodienas grēkus un nekulturālības, nevis izcelt neapšaubāmās izcilības. Kas pamato apgalvojumu par Bila Violas ģenialitāti? Tikai viņa mākslas darbi, vēriens, arī teksti. Te nekavējoties rodas vēlme pārfrāzēt Imanta Lancmaņa 1990. gadā uzrakstītās apceres par Bruno Vasiļevski nosaukumu "Pārdomas pēc izstādes, pastiprinātas ar mākslinieka citātiem". (Mani dīvaini saviļņoja abu meistaru iniciāļu sakritība – arī manis bezgalīgi cienītais Latvijas mākslinieks ir B.V.) Arī turpmākās rindas tiks pastiprinātas ar mākslinieka, šoreiz – Bila Violas citātiem. Savukārt izstāde, pēc kuras radušās pārdomas, ir tikko kā 2004. gada sākumā noslēgusies lielā Bila Violas darbu skate The Passions Londonas Nacionālajā galerijā. Turpat netālu Londonā mūsdienu mākslas muzeja Tate Modern pastāvīgajā ekspozīcijā redzama liela (piecdaļīga) Bila Violas videoinstalācija "Pieci eņģeļi tūkstošgadei". Viņa darbi bijuši klātesoši daudzās lielajās mūsdienu mākslas izstādēs. Violas videoinstalācijas un videofilmas kā apjomīga viņa daiļrades retrospekcija apceļojušas daudzus pasaules muzejus. ASV paviljonā Venēcijas biennālē viņa mākslu varēja ieraudzīt 1995. gadā. Par Bilu Violu ir rakstīts daudz, un tie ir ļoti labi teksti. Citējot pa teikumam no tiem, grūti pierādīt šo apgalvojumu, taču visi teorētiķi, kas rakstījuši par Violu, to darījuši ļoti pārliecinoši. Vai iespējams pateikt ko jaunu, kas atšķirtos no iepriekš sacītā? Godīgi atbildot, jāteic, ka tas ir neiespējams uzdevums, pa spēkam vien māksliniekam – konģeniālam teorētiķim. Tomēr Latvijā kopumā ir bijusi atšķirīga pieredze, līdz ar to arī akcenti turpmākajā tekstā kārtosies, ievērojot šo atšķirību. Tās neapšaubāmi būs subjektīvas pārdomas. To pieticīgais mērķis, ņemot vērā Latvijas jaunajā mākslā pieaugošo interesi par digitālo video, ir pastāstīt par lielisku mūsdienu videomākslinieku, kuru gribas saukt par ģēniju. | |
| |
| Bils Viola ir ņujorkietis, studējis Ņujorkas Syracuse universitātē
vizuālās un skatuves mākslas. Kopš 1981. gada viņš dzīvo
Dienvidkalifornijā – tur, kur notiek postošie ugunsgrēki, etniskie un
sociālie nemieri, labas mākslas izstādes Losandželosas Laikmetīgās
mākslas muzejā, un tur, uz kurieni 60. gados devās daudzi citu un
citādu dzīves veidu un stilu meklētāji – dzenbudisti, homoseksuāļi,
hipiji, arī jaunās, elektroniskās mūzikas adepti. Atkal, gluži kā par
Fluxus kustību, jāraksta par jaunās mākslas dzimšanu no eksperimentālās
mūzikas gara. 60. gados Kalifornijas intelektuālajā vidē laikam bija
kaut kas no Mikelandželo Antonioni filmas Zabriski Point gaisotnes, ko
Rīgā tuvāk iepazinām 2001. gadā Laikmetīgās mākslas centra lielprojektā
"Mūsdienu utopija". Tātad daudz vārdu, kreisas teorijas un galu galā
neīstenojušās utopijas. Bils Viola Dienvidkalifornijā ieradās krietni vēlāk – tad, kad šī eksotiskā pavalsts sāka veidoties par jauno tehnoloģiju centru. Gausums ir viņa mākslas raksturotājs, taču viņš neko nav nokavējis. Viola dzīvo tur, kur kādreiz atradās Meksika un kur šodien ir daudz meksikāņu. Viņa mākslu nevar iekļaut nekādos politiskos rāmjos. Viņš ir tik slavens, tik īpatnējs, tik ļoti piederīgs visu turīgāko un medijos klātesošāko mākslas institūciju izstādēs un kolekcijās, ka "tauta" izliekas viņu neredzam. Ja kādu šodien var uzskatīt par elitāru, tad tas ir Bils Viola. Losandželosas milzu izstādes "Darināts Kalifornijā. Māksla, tēls un identitāte. 1900– 2000" katalogā nebija neviena viņa darba attēla. Kataloga indeksā saskatīju, ka viņš šajā izstādē bijis pārstāvēts tikai ar vienu nelielu darbiņu. Hermanis Hese laikam teiktu, ka tas ir raksturīgi feļetonisma laikmetam. Velkot paralēles – Kalifornijas oficiālais mākslas tēls bez Bila Violas līdzinās abu lielāko Latvijas dienas laikrakstu jūsmai par populistiskajām mūsu valsts "Rudens" izstādēm... No 1972. līdz 1974. gadam Bils Viola bijis Nam Džun Paika asistents, kā arī strādājis kopā ar mākslinieku Pēteru Kempusu. No 1973. līdz 1980. gadam studējis pie komponista Deivida Tjūdora. No 1974. līdz 1976. gadam bija videoprodukciju tehniskais direktors organizācijā Art/Tapes/22 Florencē. Bils Viola un Brūss Naumans, kurš ASV dzīvo turpat netālu – Ņūmeksikā, ir divas dzīvas leģendas, par kurām domājot nepārņem skumjas. Kad robežas bija ciet, sirds sarāvās sāpēs, uzzinot, ka cits pēc cita nepelnīti agri ir aizgājuši Roberts Smitsons, Endijs Vorhols, Jozefs Boiss. Viņus vairs nesatikt, neaprunāties. Vai tas ir nepieciešams? Iespējams, tas skan provinciāli, taču man tagad šķiet svarīgi satikt gan Bilu Violu, gan Brūsu Naumanu. Tas liktos nozīmīgi ikvienam rakstītājam, kurš padziļināti vēlas pētīt kāda mākslinieka daiļradi. Atminos, kāda splīna sajūta pārņēma Hardiju Lediņu pēc 1992. gada Kaseles documenta. Viņš teica: "Viss. Esmu saticis Loriju Andersoni. Pēc kā vēl tiekties?" Laikam jau viņš visu par Loriju Andersoni bija uzrakstījis. Pirmā asociācija, mēģinot aprakstīt izjūtas, kuras rodas, domājot par Bila Violas mākslu, ir šāda: 1996. gada 30. maijā Pedvāles zemi un debesis pārklāja melni dūmi. Tie mutuļojoši un lēni piepildīja telpu starp Ojāra Feldberga skulptūrām, tad aizložņāja līdz mums, izstādes "Geo-Ģeo" atklāšanas viesiem, un pēc tam pakārās iepretim saulei. Viss – nulle un tumsa. Tad tie izklīda, atkal lēni un it kā nejauši. Tikpat lēni un it kā nejauši, tomēr bezgala mokoši drīzumā nebūtībā aizdevās mākslinieks Aigars Sparāns, kurš radīja šo gaistošo mākslas darbu. Aigara Sparāna dūmu darbs bija tikpat netverams kā Bila Violas videodarbi – skatītājs tos ierauga kā laikā saspiestus, tad laikā izstieptus eksistences acumirkļus. Arī Bilam Violam ir tikai mazu daļiņu blīvums. Šodien daļiņas kustas, tu tās ieslēdz, rīt tās var nebūt. Tāpat kā var nebūt viss pārējais. Un tomēr nojaušams, ka kaut kas paliks un būs. Kas? Kādēļ cilvēks to nojauš? Par to ir Bila Violas māksla – par rašanos, izzušanu un apzināšanās mirkļiem pa vidu nebeidzamajai laika cilpai, kas modernajās digitālajās tehnoloģijās kustas gluži kā budistu lūgšanu dzirnaviņas. Apzināšanās Violam nav intuitīva. Tā ir lēnas, ilgas, rūpīgas izpētes auglis, kurā viena cilvēka pieredzei ir pakārtota un tomēr izšķiroša nozīme. Kamēr apkārt desmitiem mākslinieku dekonstruē attēlus un tekstus, viņš vizuāli apcer patiesības, kuras pieņemts saukt par mūžīgām. Kamēr vieni runājuši par mākslas nāvi vai identitātes krīzi, viņš domājis un lasījis par satori un koānu. Viņš ilgi uzturējies Zālamana salās, kur pētījis tradicionālo deju un mūziku. Dzīvojis Javā, Tibetā, Japānā un Ziemeļāfrikā. 1980.–1981. gadā Japānā Viola studēja tradicionālo kultūru un modernās videotehnoloģijas. Daijens Tenka, dzen meistars un gleznotājs, kļuva par Violas un viņa sievas Kiras Perovas skolotāju. Veidojot savu pēdējo lielo darbu ciklu The Passions, Viola daudz pētījis viduslaiku mistiķu sacerējumus un dzīvesstāstus. Diezin vai Viola uzskatāms par mistiķi mūsdienu mākslā, jo viņa interešu loks ir daudz plašāks. Karlsrūes Mākslas un mediju centra izdotajā katalogā lasām vienu no daudzajiem uzskaitījumiem, kas tieši ir ietekmējis Violas pasaules uztveri un līdz ar to mākslu: "Īpaši mani ir ietekmējušas Kendzo Tanges grāmatas par japāņu budistu dārziem, Dover izdevums ar Rūmī Masnavi 19. gadsimta Vainfīlda tulkojumā, Nonesuch pasaules izpētes plašu sērija ar Āzijas mūziku, īpaši ar baliešu un javiešu gamelānu mūziku, Penguin kabatas formāta izdevums ar Laodzi "Daodedzin", ko es visur nēsāju līdzi, Junga/Viljama “I dzin” un P.D. Uspenska "Visuma jaunais modelis", kas ir savveida Austrumu filozofijas un ezoteriskās tradīcijas apkopojums, izdots 1931. gadā, tajā ietilpst arī Einšteina "jaunā" fizika.."3 Ko darījis Bils Viola? No visa lasītā vislabāk atmiņā palicis tas, ka viņš veselu dienu sēdējis kokā un vērojis dabu. Kokā viņš satika vāveri, un viņam likās, ka vāvere viņu ir pazinusi. Vēl viņš apraksta satikšanos ar dzeloņcūku, braucot ar automašīnu. Viņam šķita, ka dzeloņcūka, lēni aizsoļojot pa ceļu, izstaro cēlu apmierinātību par to, ka viņa ar savu vareno adatu spēku ir uzveikusi/apstādinājusi uzbāzīgo, lielo, rūcošo radījumu. Viola ir lielisks rakstītājs – tagad man liekas, ka 50. Venēcijas biennālē skatāmais kanādietes Janas Sterbekas videodarbs "No šejienes uz turieni", kurā sunītis mežā nejauši satiek dzeloņcūku, bija Bila Violas stāstiņa vizuāls atveidojums. Vēl viņš apraksta delfīnus. Viņš to dara, lai saprastu, kas cilvēku padara par cilvēku. Kādi ir kultūras nosacījumi? Kādi ir uzvedības modeļi? Kādas domas un garīgā pieredze cilvēku izveidojusi par cilvēku? Kādi refleksi un kāda evolūcija, kādas emocijas un kāda uztvere? (Viola studējis pat Darvinu.) Mākslinieka daiļrades pētnieks Rolfs Lauters apgalvo: "Violas pasaules koncepcija pamatojas idejā par sākotnēji harmonisko veselumu, kurā dominē cilvēka un dabas savstarpēja vienība."4 Tas nav nekas jauns, tāda ir bijusi mākslinieku attieksme gadsimtu garumā. Jauna ir šāda nedaudz naiva vaļsirdība laikmetīgajā mākslā. Zinot kaut nedaudz par Bilu Violu, top skaidrs, ka viņa darbi – skaisti, noslēpumaini – nav dekorācija un nav pat īpaši estētiskas dabas produkts. Tā ir cilvēka izpētes laboratorija, kurā strādā ar eksaktām, lai arī tēlainām metodēm, kas, izmantojot ļoti progresīvas tehnoloģijas, nodrošina (arī) pabeigtu mākslas darbu tapšanu. Bils Viola nav gribējis pārveidot pasauli. Tikai sevi un tos, kas ļaujas viņa mākslai. Es piederu pie tiem, kas tic Violam, ka mākslai piemīt dziedinošs spēks. Viņš pats, apbrīnas pilns, studējis, kādēļ ir uzgleznots Matisa Grīnevalda t.s. Izenheimas altāris. Ar vienu nolūku – dziedināt slimos. Vai arī jums nav gadījies, ka līdz spēku izsīkumam klīstat cauri lielām izstāžu platībām, kājas vairāk neklausa, prāts neko nereģistrē un tad kaut kas pēkšņi notiek? Spēki atjaunojas, jo kaut kur sirds un prāta apvidū sāk valdīt līksmība. Ir satikts labs mākslas darbs. Violas aizraušanās ar Kasparu Dāvidu Frīdrihu mani biedēja. Romantisms mūsdienās un piedevām Amerikā likās pirmais solis kiča virzienā. Bet romantisma ārējo saldo skaistumu viņa darbos nomāc ķermeņi. Violas filmētie ķermeņi nav perfekti Rietumu masu kultūras skaistuma paraugi. Arī mēs, skatītāji, lielākoties neesam fiziski "perfekti". Asinis un sviedri ietilpst Violas darbos, tie ir mūsējie, jo mēs viņa vēlīnajos darbos kļūstam par to sastāvdaļu. Mēs ar saviem ķermeņiem ieejam aptumšotā telpā, un lielie videoekrāni kļūst par mūsu vieliskajiem un garīgajiem pagarinājumiem. Arī skaņa neitralizē kiču. Skaņa pēc viņa skolotāja Nam Džun Paika, skaņa pēc Keidža, skaņa pēc visas Kalifornijas – tagadējās viņa dzīvesvietas – eksperimentālās mūzikas pieredzes mazina banalitāšu ielaušanās iespēju. Tomēr kiča briesmas pastāv. Ar bažām gaidu katru viņa nākamo perfekto mākslas darbu. Jo tā mūsdienās nedara: bez distances, bez ironijas, bez sociālā komentāra, bez bailēm no skaistā. Mūsdienās “nedrīkst” būt tik naivs. Violas dramaturga spējas/teatrālisms un ticība garīgumam man atgādina to noskaņu, kādā norit sarunas ar Ilmāru Blumbergu. Arī Blumberga māksla balansē uz bīstamas robežas. Arī Blumbergs tagad laužas kino un skaņas laukos. Kādēļ Violu var uzskatīt par naivu? Viens piemērs. Viņš, cita starpā, raksta par ikonām, par to (vidus)laiku, kad "Āzijas un Eiropas māksla atradās uz kopīga pamata"5. Un viņš apgalvo, ka "nebija nepieciešami mākslas kritiķi, jo īsteni ticīgie jau pirmajā acu uzmetienā pateica, vai darbs bija kvalitatīvs. Mākslinieki radīja savus darbus Dievam, nevis mākslas pasaulei.."6 Te nekavējoties atminējos reiz lasīto 18. gadsimta japāņu karavadoņa Sigenori Čikamacu stāstus par tējas ceremoniju, kuros viņš nievājoši izsakās par mākslas darbu izmantošanu ceremonijā to zemās kvalitātes dēļ: " Senās dienās bieži tika lietoti dažādi Ķīnas un Japānas glezniecības un rakstu meistardarbi. Tādējādi ir jāizvairās no atsevišķu paraugu aizspriedumainas imitācijas. Vispār jau dzen priesteru kaligrāfija lielākoties ir neticami slikta un to nav vērts ievērot, jo viņi nestudē mākslu rūpīgi."7 Savukārt budisma un tā mākslas pētnieks Ļevs Gumiļevs, rakstot par Austrumu ikonām, iedrošinās runāt par gluži laicīgām lietām: "Glezniecības izmantošana aģitācijas nolūkos ir plaši izplatīta parādība, un nav nekas dīvains, ka mēs ar to sastopamies senajā Tibetā."8 Taču Viola ir nesatricināms. Viņš tic lielajām patiesībām un saka: "Vienīgā iespēja, ka mēs, cilvēki, varētu būt nemirstīgi, rodama atkārtojumā un rituālā. Mēs visi tiecamies pieskarties mūžībai. Mēs cenšamies to darīt, nemitīgi atkārtojot darbības, vai nu tās būtu veikušas dievišķas būtnes kā Svētā ģimene, vai arī mūsu senči, vai arī tie būtu īpaši rituāli akti kā dabas ciklu un mūsu vietas tajā apzināšanās. Arī bioloģiskais reproducēšanās akts ietilpst šajā kategorijā. Tādējādi mēs savienojamies ar plašāku laika lauku. Tādēļ Buda tik ļoti uzsvēra darbību – rezultāts mūs pārdzīvos."9 Manuprāt, pats Bils Viola fotogrāfijās pēc izskata līdzinās dzen mākslinieka Ļana Kai (Liang Kai) 13. gadsimtā ar tušu gleznotajam dzejniekam Li Po. Cienījams, nopietns, nedaudz korpulents. Viola gan ir dzimis 1951. gadā. Vai tās ir koncepcijas un teksti, kas padara viņa mākslu tik fascinējošu? Drīzāk jau ne. Izcili ir paši videodarbi, to intensīvā iedarbība, taču, zinot darbu tapšanas kontekstu, tie kļūst daudzslāņaināki. Visprecīzāko apzīmējumu, ko esmu dzirdējusi, attiecinātu uz Violas mākslu, latviski izteikusi māksliniece Līga Marcinkeviča, kura arī strādā ar digitālo video. Līga Marcinkeviča saka, ka Violas darbi ir "gausināti". (Šādu vārdu lieto Ievas Rubezes filmētais Kurzemes ekstrasenss videodarbā "Medicīna".) Tas nozīmē – tie ir palēnināti. Marcinkeviča arī saka, ka Violas video "uzsver mirkļa pilnvērtību". Gausinājuma un mirkļa pilnības iespaidu grūti aprakstīt vārdiski, taču to var mēģināt, atminoties konkrētus darbus. Londonas Nacionālās galerijas The Passions ekspozīciju ievadīja Venēcijā ASV paviljonā 1995. gadā redzētais darbs "Sveicināšanās". Tā ir viena no tipiskajām Violas "dzīvajām bildēm" – Tableaux Vivants. Liela, koša kā itāļu renesanses glezna, kurā izmaiņas/ kustība notiek ļoti lēni. Prototips ir 202 x 156 cm liels Jakopo Karruči, (pazīstams kā Pontormo, 1495–1557) darbs, kuru itāliešu mākslinieks gleznoja neliela ciemata baznīcai netālu no Florences. Sižets ir ņemts no Lūkas evaņģēlija, tas ir brīdis, kad Marija apmeklē Elizabeti. Savukārt Violas darbā tiekas trīs sievietes. Pareizāk sakot – sākotnēji sveicinās un pārmij kādu vārdu divas, tad pievienojas trešā. Vecākā sieviete uzzina, ka divas jaunākās ir stāvoklī. Viola uz 35 mm filmas uzfilmējis 45 sekundes, bet video apstrādē materiāls ir "izstiepts" līdz 10 minūtēm. Redzams katrs žests, katra sejas muskuļa izmaiņa. Lēni atklājas satraukuma, sajūsmas, konfliktu nianses. Mākslas darbā sasveicināšanās tiek pētīta kā arhetipiska akcija. Visa Londonas izstāde bija veidota no "dzīvajām bildēm", kuras kompozicionāli atgādināja viena vai otra vecmeistara darbu. Nelielas "glezniņas" mijās ar lieliem, iespaidīgiem videoekrāniem. Tumšās zāles šķita esam ne tikai muzeja, bet arī kāda pētnieciska institūta telpas. Vēlīnais Viola strādā ar aktieriem, daudz ar tiem mēģina, veido interjerus, visu to filmē un beigās attēlus apstrādā elektroniski. Ko es neizlasīju visos daudzajos tekstos par Violas darbiem? To, ka viņa darbi parāda – kaislību mājvieta ir ķermenis. Videodarbos ar aci neieraudzīt nekādu apslēptu garīgumu, to var tikai nojaust. Ir tikai virsma, ārišķība, un cilvēka ķermeņa ārpuse izspēlē kaislības gluži kā viduslaiku vai renesanses gleznās. Violas kaislību kopšana ir viņa māj-turība. Māju, namu, klīstot pa pilsētu, var uztvert arī kā fasādi. Un tomēr arī fasāde ir saistīta ar mājas neironiem, asinsriti, smadzenēm un atmiņu. Ķermenī un mājā var piedzimt jūtas un idejas. Domājot par Violu, es sapratu, kur maldījies gudrais Andrejs Grants. Viola ir vairāk dzen sekotājs nekā Grants. Grants pirms gadiem divpadsmit man reiz teica, ka atspere ir identa sev nesaspringtā stāvoklī. (Tagad Andrejs Grants ir viens no retajiem Rīgas cilvēkiem, kurš pazīst un ļoti ciena Bila Violas darbus.) Viola savā darbu ciklā The Passions pēta ekstrēmus. Strādājot ar profesionāliem aktieriem un performanču māksliniekiem, viņš filmējis cilvēku sejas un augumus, tad filmēto materiālu palēninājis jeb gausinājis. Videodarbi atklāj emocijas negaidītu sāpju, pēkšņa izbīļa, sajūsmas, izbrīna brīžos. Dzen teorētiķis Sudzuki raksta, ka "uz jautājumu "Kas ir dzen?" meistars atbild: "Verdoša eļļa virs kvēlojošas liesmas." Mums jāiziet cauri šai apsvilinošajai pieredzei, pirms dzen mums uzsmaida un saka, ka "šeit ir tavas mājas".10 Cituviet Sudzuki saka – lai sasniegtu dzen satori jeb atklāsmi, ir jāiziet "cauri vētrām, zemestrīcēm, kalnu nogruvumiem".11 Vēl cituviet dzen skolotājs teic, ka "pasaule tiem, kuri sasnieguši satori, vairs nav tā pati vecā pasaule; pat ar visām tās plūstošajām straumēm un degošajām liesmām tā nekad nebūs tāda pati." Vai tas neatgādina tādu kā Šekspīra vai "Burvju flautas" maksimu? Nē, tas tiešām ir dzen, un Viola ir studējis, nevis vienkārši palasījis par dzen. Iepriekš piesauktās degošās liesmas un plūstošā straume, kuras aprij cilvēku, ir viena Bila Violas videoekrāna divas puses 1996. gada mākslas darbā "Šķērsošana". No vienas puses skatītājs redz, kā lēnām, pilienu pa pilienam, līdz beidzot ar varenu straumi ūdens aprij vīrieti. Tas ir aktieris, kurš līdzinās pašam Bilam Violam. Tikmēr otrā ekrāna pusē viņu aprij uguns liesmas. Viola saka, ka "pašiznīcināšanās kļūst par nepieciešamu līdzekli transcendences un atbrīvotības sasniegšanai"12. Tie ir tikai pārgudri vārdi, kuri, neraugoties uz to izteicēja izglītotību, "mūs netuvinās mūsu īstenajai būtībai", kas ir viens šī raksta sākumā izvēlētais moto. Šādi un citi izteikumi un citāti, kas nebūt neliecina par lielu viedumu, nav nekāds labas mākslas garants. Bet Bils Viola, neraugoties uz bieži, manuprāt, naivu, garlaicīgu un pat murgainu teoriju piesaukumu, tomēr ir izcils, pat vairāk nekā izcils mākslinieks. Man ir pamatotas aizdomas, ka Bila Violas darbi mūs ir ļoti pietuvinājuši cilvēka un viņa radītā fenomena – mākslas izpratnei. | |
| Atgriezties | |
