VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| RIXC INTERVĒ SLOVĒŅU MEDIJU MĀKSLINIEKU MARKO PEĻHANU Jautājumi: Ieva Auziņa, Rasa Šmite, Raitis Šmits Tulkojums no angļu valodas uz latviešu: Ieva Auziņa SIGNAL-SEVER! ir sadarbības projekts, ko veido performanču mākslinieki no grupas PROJEKT ATOL-RANDOM LOGIC (Slovēnija) – Marko Peļhans, Aļoša Abrahamsbergs, Miha Klemenčičs, Grega Zemļičs – un mūziķi no RASTER-NOTON (Vācija) (www.raster-noton.de). Projekta pamatā ir elektromagnētiskajā laukā esošās informācijas uztveršana un pārtransformēšana laikā no krēslas līdz tumsai. Tiks izmantoti arī daži Nikolā Teslas eksperimenti. Rīgā notiks šīs performances otrā versija. Pirmā ar nosaukumu SOLAR notika 1997. gadā Ars Electronica festivālā Lincā. SIGNAL-SEVER! iniciators Marko Peļhans ir starptautiski pazīstams mediju mākslinieks no Slovēnijas. Viņš ir dzimis 1969. gadā, studējis teātra un radio režiju Ļubļanas universitātē. 1992. gadā nodibinājis mākslinieku organizāciju Projekt Atol, kuras ietvaros viņš darbojas performanču, vizuālās mākslas, situāciju un komunikāciju jomā. Marko Peļhans ir viens no Ļubļanas digitālo mediju centra Ljudmila dibinātājiem (1996), starptautiskās iniciatīvas “Insulārās tehnoloģijas” un projekta Makrolab koordinators, kā arī sadarbībā ar Jurija Gagarina Kosmonautikas centru Maskavā koordinējis mākslas projektus par lidojumiem bezgravitācijas telpā. Viņa darbi tikuši izstādīti lielākajās starptautiskajās izstādēs – documenta X Kaselē, Manifesta, 2. Johannesburgas biennālē, festivālos Ars Electronica un Media City Seoul. 2000. gadā Marko Peļhans saņēma ZKM Medienkunst speciālbalvu un šogad kopā ar Karstenu Nikolai – PRIX Ars Electronica. | |
| |
| Mediju mākslinieks Marko Peļhans no Ļubļanas šovasar piedalīsies
vairākos festivāla “Māksla+Komunikācijas” pasākumos Latvijā. Viens no
tiem – radio un satelītu tehnoloģijas simpozijs “Akustiskās telpas
laboratorija” – notiks Irbenē, kur atrodas Ventspils Starptautiskā
Radioastronomijas centra (VIRAC) radioteleskops, kura diametrs ir 32 m. Šodien šis kādreiz tik slepenais militārais objekts kļuvis pieejams ne vien zinātniekiem – radioastronomiem, bet arī radio amatieriem (Irbenē ir noticis arī radio amatieru simpozijs) un māksliniekiem. Tomēr ar to vien, ka milzīgais objekts var tikt izmantots radošiem eksperimentiem un kā DIY1 instruments mākslinieku rokās, šķiet, ir par maz. Tas ir jāskata vienotā kontekstā ar tehnoloģijas attīstību un tās sociālajiem aspektiem. Marko, tev ir liela pieredze eksperimentos ar radio un satelītu tehnoloģijām. Tu esi arī pētījis militāro industriju kompleksus. Kā tev liekas – kādiem nolūkiem Irbenes radioteleskopu varētu izmantot mediju mākslinieki? Kāds varētu būt šīs antenas izmantošanas radošais potenciāls? Šādai iekārtai ir neizmērojams potenciāls taktisko mediju darbībā. Iespēja darboties ar šādu infrastruktūru ir ārkārtīgi rets gadījums, mums nākas strādāt ar daudz mazākām satelīta un radio antenām. Lielākais funkcionējošais paraboliskais šķīvis, ko es līdzīgā kontekstā esmu izmantojis savā praksē, bija 3,1 m gara antena. Var šķist jocīgi, ka mēs šeit apspriežam antenu parametrus, taču izmēram ir nozīme. Tas ir tieši saistīts ar signāla jaudu, un, ja signāls ir pārāk vājš, tad piepeši kļūst svarīgi, kāds ir antenas izmērs. Irbenes antena, kas, ja esmu pareizi sapratis, bija viena no padomju telpas kosmisko sakaru tīkla daļām, ir neaptveramu iespēju lauks. Šīs iespējas ir jāpēta, un ar to jāstrādā. Tā kā antena ir grozāma, to kopā ar ģeostacionāru vājākiem signāliem var izmantot polāro satelītu pētīšanai. Ir, protams, arī vairāki blakus apstākļi, kas būtu jāņem vērā: Irbenes antena tomēr atrodas samērā tālu uz ziemeļiem; svarīgi arī, kāds ir antenā ierīkotais tehniskais aprīkojums signālu saņemšanai un apstrādei. Kas attiecas uz elektromagnētiskā spektra kartografēšanu, tad gan jāatzīmē, ka Irbenes antena ir pirmais šāda mēroga gadījums taktisko mediju kultūras praksē, un es domāju, ka mēs šo antenu varētu izmantot maksimāli, ja izstrādātu pārdomātu kosmisko signālu uztveršanas un pārraides plānu, kas sekotu mūsu interešu satelītiem to orbītās. Cita šīs antenas izmantošanas dimensija, protams, ir astronomiskie pētījumi. Arī šajā nozarē iespējas ir bezgalīgas, kuras ierobežo vienīgi pieejamās tehnikas kvalitāte un mazākā mērā arī izmēri. Skaņu kosmoss, kas tur atklājas, ir bezgalīgs. Domāju, ka tieši tā radoša izmantošana varētu sniegt nozīmīgākos rezultātus. Tu jau sen esi radio fans, pat vēl pirms kļuvi par mākslinieku. Kā tas ietekmējis tavu attieksmi pret globālajām komunikāciju tehnoloģijām? Kad un kas tevī sāka veicināt pārdomas par to, cik pieejamas vai nepieejamas, slepenas vai sarežģītas ir vai nav radio un satelītu tehnoloģijas? Un kā tev šķiet – kādā veidā šie aspekti ir iespaidojuši attiecības starp cilvēkiem un komunikāciju tehnoloģijām? Faktiski es esmu radio amatieris, mana izsaukuma signāla numurs šobrīd ir S57NTS, un es patiesi esmu strādājis ar radio kopš vienpadsmit gadu vecuma. Esmu pavadījis neskaitāmas naktis īsviļņu frekvenču joslās, sarunājoties ar cilvēkiem no visas pasaules: rietumiem, austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Tas neapšaubāmi veidoja manu pieredzi. Es mēdzu teikt, ka man ir bijusi saskare ar internetu un visām no tā izrietošajām dilemmām, vēl pirms internets vispār radās... Tas kaut kādā mērā mani sagatavoja tam, kas šobrīd notiek manā radošajā darbā. Radio amatieri dzīvo noslēgtā sociālajā sistēmā, kurā valda noteikta iekšējā kārtība, nereti pat ļoti ierobežojoša. Tas mani un arī daudzus no maniem kolēģiem vienmēr mudināja meklēt izeju un lauzt, pārkāpt šos nerakstītos likumus. Ja jūs iztēlojaties kaut vai tikai neskaitāmos radio pārraidītājus, kas sastopami gandrīz katra cilvēka mājās, pat tad ir iemesls runāt par kopējās piedalīšanās un sadarbības iespaidīgo potenciālu informācijas pārraides procesos. Tas man liek domāt, ka kaut kas patiešām nav kārtībā, ka neviens šo potenciālu neizmanto, tas guļ apslēpts miera stāvoklī, parasti gaidot uz kādu negadījumu, sabiedrības katastrofām vai karu, lai tikai tad aktivizētos. Bet ārpus tādiem izņēmuma gadījumiem kā katastrofas vai karš, informācijas piegādātāju un pārraidītāju funkcijas paliek lielāka mēroga varas sistēmu pār-ziņā. Šajā vidē tāds jautājums kā “pieejamība” vispār netiek pat pieminēts, jo katram, kas ir iekšā sistēmā, protams, ir pieeja informācijas pārraides potenciālam. Taču vienīgi tam potenciālam, kuru stingri kontrolē telekomunikāciju likums. Un tas, iespējams, nekad nemainīsies. Mēs mēdzam teikt – ja tu dodies iekšā “spektrā” vai “joslā”, tad, protams, tev ir nepastarpināts kontakts ar to, kas tur notiek. Tu sāc pamazām atpazīt detaļas, arī ļoti “iekšējas” un apslēptas, tu ievēro operēšanas plānus un paņēmienus un pamazām sāc izprast, kādā veidā kāds vai kāda lielāka sistēma izmanto šo spektru. Tas viss ir būtiski vēlāk – analīzes periodā un arī diskusijās par to, kā šāds spektrs var tikt izmantots taktisko mediju praksē un kādas tam var būt sekas. Kad esi sācis darboties tādā vidē, rodas dažāda rakstura jautājumi – no juridiskiem un ētiskiem līdz tehniskiem. Elektromagnētiskā spektra notikumu horizonta potenciālu parasti uzskata par pašsaprotamu, tomēr izpratne par to ir daudz nabadzīgāka, nekā varētu šķist sākumā. Un radio amatieru vide droši vien mainīsies daudz lēnāk nekā citas interešu kopienas – kaut vai tāpēc, ka tas nešaubīgi ir pilsonisks izņēmums pasaulē, kuru kontrolē un pārvalda valdības, starptautiskas vienošanās un pāri visam – kapitāls. Ja tu darbojies šajā vidē, tev jābūt drošam, ka izproti šos pamatfaktus. Vieni no komponentiem, kas, manuprāt, ir vissvarīgākie radio amatieru praksē, ir attīstība un eksperimentēšana. Viens no galvenajiem punktiem mūsu “statūtos” ir šāds: “radioamatierim jāveicina un jākopj radio telekomunikāciju māksla un zinātne”. Es domāju, ka šis teikums satur visus elementus, lai izskaidrotu to, par ko mēs runājām pirms tam. Tavos projektos liela nozīme ir veltīta attīstībai, procesu nepārtrauktībai un ilgstošiem turpinājumiem. Makrolab2 ir visapjomīgākais projekts šajā ziņā, kurš iecerēts desmit gadu garumā (1997–2007) un kura dažādās attīstības fāzes tematizē tādas globālas sistēmas kā telekomunikācijas, meteoroloģija un elektromagnētiskie lauki, migrācija un navigācija. Makrolab – izpētes, satelītu un radio signālu skenēšanas laboratorija – pirmoreiz tika uzstādīta dokumenta X Kaselē 1997. gadā. Jūs toreiz ne tikai nodarbojāties ar ētera skenēšanu, bet arī pētījāt telekomunikāciju noklausīšanās juridiskos aspektus, kā arī politiskus un ētiskus jautājumus, saistītus ar slepenību, kodēšanu u.c. Kā Makrolab pēc tam ir tupinājis risināt šos jautājumus un veikt savu pētniecisko mi-siju, un kas ar to notiek šobrīd? Šobrīd Makrolab atrodas savā otrajā izpētes fāzē, un mēs kompleksā integrējam radio pārraidīšanas/uztveršanas tehnoloģiju un plašāku sensoru iekārtu enerģiju. Kā jau jautājumā minēts, izpētes pamatjomas ir trīs globālas, pastāvīgā attīstības dinamikā esošas sistēmas, kas piedāvā milzīgu izaicinājumu novērošanai, apstrādei, pareģošanai un modelēšanai gan mākslas, gan zinātnes sfērā. Documenta X laikā un zināmā mērā arī pēc tam sekojošā periodā Rotnestas salā Austrālijā Makrolab visvairāk nodarbojās tieši ar telekomunikācijām, bet, tā kā projekts attīstās un arī cilvēku līdzdarbība pieaug, mēs sākam darbu arī pie abām nākamām fāzēm. Šogad mēs īpašu uzmanību veltīsim robežu pārvarēšanas migrācijai visplašākā nozīmē, jo Makrolab tiks uzstādīts Slovēnijas un Itālijas robežjoslā. Līdz ar to gan šim nolūkam, gan arī putnu migrācijas kartografēšanai mēs plānojam uzstādīt divkāršo radaru un saskaņot mūsu darbību ar Slovēnijas Putnu izpētes biedrību. Es gribētu, lai Macrolab komplekss kļūtu par piemērotu darba bāzi profesionāļiem gan no mākslas, gan zinātnes jomas un lai tas funkcionētu elementāru nosprausto robežu rāmjos un sākotnējās izolācijas/norobežošanās stratēģijas ietvaros, kas turpina attīstīt projekta agrīnās idejas. Šī stratēģija balstās uz tēzi, ka neliela indivīdu grupa, kas darbojas norobežotā laikā/telpā, spēj radīt daudz evolucionārāku kodu nekā lielākas sociālās sistēmas. Šajā gadījumā norobežotā telpa un laiks ir Makrolab, bet to, protams, var apstrīdēt, ja ņem vērā, ka Makrolab ir savienots līdz zināmai robežai un tādēļ kļūst neiespējami runāt par norobežošanos. Es gan šajā kontekstā ar norobežošanu domāju psihisku stāvokli, kas būtu apsvēršanas vērts. Arī sensoriem neapšaubāmi ir jābūt, vienalga, vai tie būtu aktīvi vai pasīvi, tie savieno procesus ar to interesējošiem objektiem un subjektiem un šajā ziņā ir absolūti nepieciešami. Tādējādi mēs nonākam pie secinājuma, ka faktiski norobežota telpa/laiks patiesībā ir ar apkārtējo telpu ļoti cieši saistīta vide. Makrolab ir desmit gadus ilgs laika sprīdis. Pēc tam mēs plānojam adaptēt Makrolab struktūru Antarktīdā, kur tā tiks uzstādīta kā pastāvīga mākslas/zinātnes stacija, kas turpinās attīstīt iesāktos procesus. Šo divu kultūru sadarbība patiesībā ir process daudz plašākā nozīmē, nekā tas varētu likties. Līdzko tu izvirzi pretenzijas uz procesiem, kas nodarbojas ar nemateriālo pasauļu transformēšanu un pārtulkošanu materiālajā pieredzē, neizbēgami sākas cīņa par ideloģijas prestižu. Tieši tādā situācijā mēs patlaban esam nonākuši. Ja man būtu jāapkopo Makrolab prioritātes laika periodā no 2001. līdz 2003. gadam, es teiktu, ka mēs attīstām Makrolab kā ilgtermiņa pastāvīgu sensoru un datu apstrādes bāzi, kas varētu ilgstoši nodrošināt darba un dzīves apstākļus ekstremālās izpētes situācijās. Un, neapšaubāmi, Makrolab ar visiem tā rezultātiem un blakusprojektiem arī turpinās būt pastāvīgs postenis taktisko mediju darbībā. Projektu realizēšanā droši vien liela loma ir bijusi arī komandas darbam un sadarbībai ar citiem māksliniekiem, programmētājiem, hakeriem u.c. Ar ko tu esi strādājis kopā, un kas ir Projekt Atol? Makrolab visādā ziņā ir atvērts projekts, un visu laiku tīklā tiek publicēti aicinājumi piedalīties. Tā kā projekts īsti neiztur kapitālisma konkurenci un finansiāli nevar piedāvāt augstākas algas, tad mēs vēl aizvien meklējam cilvēkus. Bet, tā kā mēs varam izmantot arī citas stratēģijas, tad projekts tomēr ir tuvāks mākslai un mākslas zinātnei nekā tehnoloģiju un zinātnes mākslai un izpētei. Personu saraksts, kas ir strādājušas Makrolab, ir samērā garš un ir pieejams tīklā. Šobrīd ir aptuveni trīsdesmit cilvēku, kas ir strādājuši ar projektu, un vēl daudz, daudz vairāk ir to apmeklējuši un pat uzturējušies tur vairākas dienas. Kas attiecas uz Projekt Atol, tad tā ir mākslas organizācija, ko es nodibināju 1992. gadā. Tā vada Makrolab un arī vairākus citus projektus un iniciatīvas, un tai ir nenoteikts raksturs. Tā kā es to esmu dibinājis, tad, protams, esmu atbildīgs par visu, kas ar to notiek, bet tas ir perfekts piemērs dinamiskai un vienlaicīgi slepenai sistēmai ar visām no tā izrietošām priekšrocībām un iero-bežojumiem. Projekt Atol galvenais mērķis ir izklāstīts 1993. gada manifestā “Jaunu nosacījumu meklējot” (In Search of a New Condition), bet lietas, protams, mainās. Šobrīd Projekt Atol, neskaitot Makrolab, koordinē vēl trīs lielas iniciatīvas: mēs strādājam ar insulārajām tehnoloģijām, Trashab-01 projektu un projektu PACT (Projekt Atol Communication Technologies), kura ietvaros meklējam iespējas un risinājumus jaunām tehnoloģijām. Paralēlā projekta “Lidojumu vadība” (Flight Operation) ietvaros koordinējam eksperimentālu mākslas un zinātnes darbu mikrogravitātes jomā, kas tiek attīstīts sadarbībā arī ar starptautisko MIR (Microgravity Interdisciplinary Research) iniciatīvu. Protams, tas viss nebūtu iespējams bez daudzu sadarbības partneru un līdzstrādnieku atbalsta. Tu daudz darbojies, lai atklātu tehnoloģijas būtību, izgaismotu tās otru, ikdienas patērētājam nezināmo pusi. Tavās instalācijās, piemēram, World-information.org izstādē tika projicēts video attēls, kas reālā laikā pārraidīja Frankfurtes pie Mainas lidostas dispečeriem sūtīto informāciju. Vai tādējādi tu mēģini palīdzēt arī citiem saskatīt, kas atrodas aiz “lietotājam draudzīgā grafiskā interfeisa”? Telekomunikāciju un sakaru tīklu pasaule bieži tiek uzlūkota kā “slēgta telpa”, kas ir pieejama tikai retajiem. Un tas nav nekas neparasts vai jauns. Līdzīgas situācijas varam pamanīt mums visapkārt – kaut vai laikmetīgās mākslas pasaulē vai jo īpaši kapitāla tirgū, kas ir spilgts piemērs šādai noslēgtai videi, kurai ir visai niecīgs sociālās evolūcijas potenciāls. Tāpat to var attiecināt arī uz radio amatieru pasauli, par kuru es jau runāju iepriekš. Visām šīm sabiedrībām ir savi iesvētīšanas rituāli – vai nu kādi eksāmeni, vai pieņemšanas procedūras, un tikai pēc tam var piekļūt “noslēpumiem”. Mans mērķis savukārt ir izmainīt šo sistēmu vismaz tik, cik es to spēju sava darba ietvaros. Kaut arī vairākos līmeņos ir ieviesti noteikti juridiski ierobežojumi, tomēr ārkārtīgi svarīgi ir censties pārkāpt, mainīt un izaicināt tās robežas, kas, raugoties no sociāliem aspektiem, bieži vien tiek “būvētas” pilnīgi nevietā. Otrs šī darba aspekts ir elementāra cilvēku izglītošana un pamudināšana izzināt. Vēl tikai pirms desmit gadiem datori nebija visai plaši izplatīti, cilvēki no tiem baidījās, likās pārāk izaicinoši tos lietot ikdienā. Šobrīd situācija pamazām mainās. Sociālisma laikā mums bija gandrīz neiespējami importēt datorus. Cenas bija neiedomājami augstas, un mēs nevarējām to atļauties. Jauno datorprogrammētāju un entuziastu pasaule (es šeit domāju pirmshakeru pe-riodu), protams, bija slēgta pagrīdes vide, kas bija cieši saistīta arī ar sociālo andergraundu, sabiedrisko pārmaiņu kustību un demokratizāciju. Bez jauniešiem nākamie, kas izmantoja datorus, bija profesionāļi no tipogrāfijām un zinātnes sfērām. Ir ļoti interesanti atzīmēt, ka dažas no pirmajām kompānijām Slovēnijā, kuras vadīja opozīcija vai vismaz semiopozicionāras figūras, nodarbojās tieši ar datoru importēšanu un montēšanu. Tas bija astoņdesmito gadu otrā pusē... Īpašs laika posms, ko neviens tā īsti nav analizējis. Protams, tagad struktūra ir mainījusies un šīs kompānijas vairs neeksistē. Tomēr zināšanas par šo tehnoloģisko līdzekļu izmantošanas potenciālu vēl aizvien ir samērā niecīgas. Vēl joprojām ir aktuāli padarīt cilvēkiem saprotamu, ka spektrs ir materiāls, ka tam piemīt neizmērojama vērtība un – tas būtu jo īpaši jāuzsver – ka to nevajadzētu nevienam kontrolēt. Bet tas tā nav. Tas kādam pieder, to kontrolē un pārdod. Mums pietiktu ar to, ja mēs palūkotos, kādas neiedomājamas cenas telekompānijas ir gatavas maksāt, lai saņemtu frekvenču joslu izmantošanas licences. Tas ir vistiešākais pierādījums tam, ka ēters ir materiāla substance. Daži no maniem projektiem uzrāda un izgaismo šo sakaru tīklu struktūras trauslumu un dziļo iekšējo loģiku. Tas mani interesē visvairāk. Jautājumā minētā projektā World-information.org es strādāju ar vācu lidojumu vadības kontroles dienestu DFS, un ar viņu palīdzību es instalēju daļu no STANLY (statistika un analīze) sistēmas, kas paredzēta satiksmes pārvaldīšanai. Projekts sākās Dīsburgā, kur tika parādīta tikai satiksme virs Rūras apkaimes. Briselē uzmanība tika koncentrēta uz visu Ziemeļeiropas teritoriju. Izstādes apmeklētāji varēja redzēt fragmentu no gaisa satiksmes kustības, kuru kontrolēja menedžeris. Ļoti specifiska aina, ko nodrošināja kopējā displejā integrēto sensoru kompleksais masīvs. Es to gribētu raksturot kā “izglītojošu situāciju” un ceru, ka tāda tā arī bija. Tavs projekts “Insulārās tehnoloģijas” (International Networking System for Universal Long Distance Advanced Radio)3 paredzēja izveidot brīvi pieejamu, lēti uzturamu un lietojamu, autonomu un decentralizētu datu un skaņas radio tālraides tīklu. Pastāsti par šī projekta konceptuālo pusi! Kādēļ tev šķita svarīgi veidot šādu autonomu komunikāciju tīklu sistēmu, un kādas varētu būt tās priekšrocības? Insular ideja ir pavisam vienkārša. Tā dziļi sakņojas sistēmā, kādā elektromagnētiskais spektrs ir sadalīts un tiek vadīts. Tā loģiskais pamatojums paredz, ka tu vari pasludināt autonomiju un pilnīgu neatkarību tikai tad, ja tev ir kontrole pār paša informācijas pārraidīšanas infrastruktūru. Teorijā par mūsdienu informācijas kara mākslu informācijas resursi tiek sadalīti konteineros, transportieros, sensoros, ierakstītājos un procesoros. Šajā struktūrā ir daudz vāju savienojumu, un, kad neliels taktisks darbs kļūst stratēģisks vai arī ja cilvēku dzīves kaut kādā veidā kļūst saistītas ar šiem vājajiem savienojuma punktiem, tad jūs nonākat nepatikšanās. Insular iniciatīva šai problēmai pieiet vienkārši, cenšoties izveidot neatkarīgu informācijas resursu sakaru tīklu, kam ir spēcīgi, kodēti savienojuma punkti, nozagtas frekvences un drīzāk mazs nekā liels ātrums, tāpēc ka tas izmanto augsto frekvenču (HF) joslu. Nelielais ātrums liek lietotājiem raidīt un izmantot sistēmu pamatinformācijas, kā arī īpaši svarīgas informācijas apmaiņai. Tās tiek izplatītas struktūrā, un jebkurš no mezglpunktiem, ja tas nepieciešams, var kalpot par centrālo mezglpunktu kopējā sistēmā. Visos mezglpunktos “glabājas” viena un tā pati informācija, un pēc lietotāja pieprasījuma tā var tikt izmantota, pārsūtīta vai apmainīta. Šis ir infrastruktūras projekts, ko ļoti grūti izveidot un uzturēt nevis no tehniskā aspekta, bet gan no politiskā. Vairākiem jauno mediju centriem, pie kuriem mēs vērsāmies ar šo projektu, patika “smalkā” ideja, tomēr tie nesaskatīja projektā neko lietderīgu savam darbam un tāpēc neieguldīja neko šajā projektā, kaut arī nepieciešamā naudas summa bija minimāla. Šādu situāciju, manuprāt, veicina fakts, ka jauno mediju centri galvenokārt ir norūpējušies par satura vai daļēja satura radīšanu, nevis par sakaru un sadarbības tīklu – kuru vidē paši darbojas – pamatkritēriju izaicināšanu. Es domāju un ticu, ka tam ir jāmainās. Insular iniciatīva, kas par pamatmediju izmanto jonosfērisko apmaiņu, ir tikai pirmais aklais solis informācijas pārraidīšanas resursu spektrā pielāgošanas virzienā. Katra mezglpunkta globālā dimensija ir izšķiroša un ļoti materiāla, nefiltrēta. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pašreizējie sakaru tīkli var tikt ļoti ātri sabojāti un korumpēti, turpretim pārvietojami, mobili un globāli augstāka mēroga radio sakari no tā var tikt pasargāti. Protams, uz to var paraudzīties kā uz “postarmagedona” līdzekli un kā uz postaukstā kara paranojas produktu, tomēr es domāju, ka jautājums par spēju vadīt infrastruktūru ir aktuāls un ka mums jāturpina šie zināšanu apmaiņas un autonomijas attīstības procesi. Tikai tad, ja pratīsim izmantot “instrumentus”, ar kādiem strādājam, informācijas kritiskas cīņas gadījumā mēs spēsim kontrolēt informācijas resursus visos iepriekšminētajos līmeņos. Mums sevišķi tuva ir tava ideja par to, ka neliela cilvēku grupa ar precīzi definētu mērķi ir daudz efektīvāks sociālās attīstības virzītājspēks nekā masu kustības. Tu esi arī izveidojis Projekt Atol (1992) – neatkarīgu organizāciju un platformu eksperimentālai un radošai darbībai, darbojies mediju laboratorijā Ljudmila, arī tavi projekti pēdējā laikā visbiežāk tiek iekļauti jauno mediju kultūras kontekstā. Kādas, pēc tavām domām, ir jauno mediju kultūras aktualitātes, un kādu tu redzi sociāli dinamiskas telpas attīstību tīkla medijos? Mūsu mediju kultūra pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti strauji attīstījusies. No mazas “noslēgtas pasaules” tā nenoliedzami šobrīd ir kļuvusi par transkulturālu globālu kustību ar pašas ieviestiem spoguļmehānismiem un struktūrām. Tas skaidri redzams daudzās “institūcijās”, kuras radījusi šī vide, kā, piemēram, vēstkopās nettime, xchange, cyber-society un daudzās citās. Austrumeiropā daudzas no šīm kustībām atbalstīja atvērtās sabiedrības fondi (Open Society Foundations), bet šobrīd situācija mainās, un daudzām no šīm organizācijām, ja tās vēlas izdzīvot, ir jāpārstrukturējas. Ir pienācis laiks izvirzīt prioritātes. Es varu minēt piemēru no savas pieredzes, piedaloties mediju centra Ljudmila pārstrukturēšanā. Ljudmila ir viens no vadošajiem neatkarīgas informācijas serveriem un neatkarīgajām mediju laboratorijām Slovēnijā. No šīs pārstrukturēšanas ir nedaudz cietis tās saturs, tomēr, no otras puses, ir uzlabojušies darba apstākļi un iespējas. 1997. gadā kopā ar kolēģiem mēs noorganizējām, manuprāt, pēdējo gadu laikā vienu no visinteresantākajām konferencēm – Beauty and the East4. Tas, jāatzīst, patiešām bija pasākums, kura laikā lieliski tika strādāts pie kvalitatīva satura radīšanas, bet šie laiki Ljudmila nu jau ir pagātne. Es domāju, ka šīs problēmas katrā vietā ir citādākas un ka, stingri ņemot, nav iespējams vilkt kādas vispārējas paralēles, ja nu vienīgi tās, kas skaidri nosprauž robežas starp lielo kapitālu kustību jauno mediju jomā un neatkarīgu saturu un risinājumu radošām mazajām laboratorijām. Tas ir politisks jautājums, kam ir liela nozīme. Tas ir ticis apspriests tādās ini-ciatīvās kā European Cultural Backbone (ECB)5. Lai arī cik maznozīmīgas (salīdzinājumā ar globālajām korporācijām) un neorganizētas ir šādas iniciatīvas kā ECB, tās noteikti ir nepieciešamas, ja visa jauno mediju kultūra ko-pumā vēlas turpināt darboties progresīvā virzienā. Kā jau jūs minējāt, šādas sociālas telpas ir dinamiskas, tikpat dinamiskas kā sakaru un sadarbības tīkli, ko tās izmanto. Es domāju, ka izpratne par šo dinamiku, tās atspoguļošana un pielāgošana ir izšķiroši nozīmīga šīs vides turpmākajā attīstībā un izdzīvošanā. Tomēr jāatceras, ka tā ir sarežģīta pasaule, nepavisam ne vienkārša, un es domāju, ka līdz ar turpmāko sociālo nosacījumu radikalizāciju virspusēja sērfošana vairs nebūs iespējama. Cilvēkiem šajā jomā būs “jāurbj” dziļāk, jo noslāņošanās nemitīgi mainās un kapitāls neapstājas savā abstraktajā ātrgaitā ar visām no tā izrietošajām materiālajām sekām. Iepriekšminētie apstākļi zināmā mērā ir līdzdarbojušies šo kultūras sakaru un informācijas apmaiņas tīklu veidošanā, un šo faktu daudzi ignorē. Es domāju, ka ir jāizveido elementāra vārdnīca vai, ja jūs vēlaties, kaut vai tikai akronīmu6 saraksts, lai mēs beidzot patiešām sāktu cits ar citu sarunāties pa īstam un apmainīties ar kritisku informāciju. Personīgās stratēģijas šajā ziņā ir kaut kas gluži atšķirīgs, bet mērķis gan, es domāju, tas pats. Rīgā 8. septembrī notiks performance SIGNAL-SEVER!, kuru tu veido kopā ar Projekt Atol un Raster-Noton un kurā izmantoto sakaru elementu komplekss ir ticis izmantots Makrolab un World-information.org darbos. Lūdzu, pastāsti sīkāk, kā iecerēta šīs performances norise! Performance Signal-Sever! ir darba Solar turpinājums, ko mēs šādā sastāvā uzstādījām festivālā Ars Electronica 1998. gadā. Tas ir pasākums zem klajām debesīm, kas sākas līdz ar krēslu un turpinās līdz rītausmai. Projekta koncepcijas pamatā ir sekošana notikumiem elektromagnētiskajā spektrā attiecībā pret pārmaiņām ikdienas infosfērā, kam ir tiešs sakars ar saules aktivitāti. Ideja ir parādīt šo nematerialitāti kā akustisku un performatīvu pieredzi. Signal-Sever! mašīna ir sensoru iekārta un datu apstrādes komplekts, kas saņem radioviļņus, apstrādā un transformē tos, lai tad dažādās formās sūtītu tos atpakaļ dažādos virzienos. Mēs izmantojam standarta sistēmas, ko esam izmantojuši arī Makrolab gadījumā un World Information.org EMM vadības pultī, bet šoreiz mēs izmantosim arī jauno EMM-1001 komplektu, pie kura izveidošanas es šobrīd strādāju. Tas ir taktiskā radio komplekts, un Latvijā būs tā oficiālais “pirmatskaņojums”. Mums noteikti jāpiekrīt Nikolā Teslas7 apgalvojumam, ka zemes magnetosfēra uzvedas ļoti līdzīgi nelielām metāla sfērām. Un cerams, ka šim nolūkam mēs varēsim izmantot lielo Ventspils iekārtu. Projektā līdzdarbosies galvenokārt mūziķi, un es labprāt uzaicinātu arī vēl citus viesus. Lai šāda mašīna spētu darboties no astoņām līdz desmit stundām, ir jāiegulda pietiekami daudz cilvēka spēku. Signal-Sever! apvienos daudzus resursus, ko Projekt Atol un citi ar to saistītie projekti ir apkopojuši pēdējo deviņu gadu laikā, un cerams, ka mēs spēsim būt labi “tulki”. Tomēr mums šeit ir darīšana ar dinamiku un gadījumu, līdz ar to viss kas ir iespējams. ................................................................ makrolab.ljudmila.org makrolab.ljudmila.org/trust www.insular.net www.world-information.org www.ljudmila.org www.canon.co.jp/cast/artlab/artlab10/ tcep.ljudmila.org | |
| Atgriezties | |
