VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Visumam nav humora izjūtas. Baltijas māksla
Zane Onckule, kuratore
 
Kāds ir vizualitātes noskaņojums Baltijā? Mums nevajadzētu izjust galvenā varoņa, vadoņa un pavadoņa trūkumu, jo esam pievilcīgi, asprātīgi un runājam labā angļu valodā. Tas gan notiek laikā, kad pārējā pasaule var nebūt ieinteresēta nolasīt šos centienus, jo acīmredzami sadalās un noslēdzas sevī. Un kāda ir nozīme mūsu “spēcīgai, dzīvelīgai, specifiskai un globālai” mākslai uz šāda fona? Vai tie ir tikai jauki, neartikulēti žesti?

Mēs esam šeit uz vietas un sarunai atvērti. Atļaujamies saskarties ar risku, pārvarēt bailes, strādāt ar domām un bez tām, redzēt domāšanu darbībā un otrādi. Mēs visi esam tādi lieliski. Mūsu vienotība nav līdzeklis, pašmērķis vai iecerētais rezultāts. Jautājums ir vairāk par to, kā pārkāpt sevi pašu nolūkā radīt iespēju lauku izpausties gan kritikai, gan līdzdalībai. Pretējā gadījumā esam pie teksta, kam nav lasītāja, un mākslas, kurai nav skatītāja un sekotāja.

Sajūsma par pasauli un apkārt esošajām lietām nenosaka un arī nenoteiks toni, un varbūt tas ir iemesls, lai no nostalģiskas nevarības pārietu pie mentāla apvērsuma un rīcības kā uzbrukuma? Proti, darīt tieši to, ko negribam, lai kāds īstenotu attiecībā pret mums. Ir vairāki veidi, kā skatīties uz un domāt par šo tematiku, tāpat kā ir daudz dažādu iespēju, kā reflektēt par šodienas mākslas realitāti.
 
Krists Pudzens. Kodols. Instalācija. 2009-2010
 
Mākslinieks un mākslas kritiķis Vilnis Vējš, laikrakstā “Diena” recenzējot Līvas Pakalnes izstādi “Smalkās apmātības”, ietvēris norādi uz ideju par to, ka tieši labas gaumes pārpilnība liedz latviešu mākslai ieinteresēt kādu citu, izņemot savus tautiešus. Skaidrs, ka šī teritorija globāli nešķiet īpaši interesanta. Mēs neesam autonomi, tajā pašā laikā netiekam masveidā patērēti, un tāpēc Baltijas māksla ir saistāma ar marginalitāti, ko pavada nenoturīga interese un flirts.

Vietā minēt e-pasta sarunu ar Frankfurtē studējošo mākslinieku Edgaru Gluhovu: “Es pat nezināju, ka tas (Baltijas reģions – Z. O.) vispār ir intereses objekts. Savā ziņā ir pat labāk, ka par Baltiju neinteresējas kā par reģionu. Latvijas gadījumā ir vienkārši jādara, domājot Eiropas kontekstā, un jāmēģina integrēties tur, neakcentējot kaut kādu īpašu reģionālo piederību. Jo, tiklīdz to sāk uzsvērt – kā Krievija, Indija utt. –, tad mākslai tomēr uzreiz piemīt tāda eksotiska piegarša: runa par māksliniekiem no kaut kurienes, nevis par mākslinieku kā tādu. Un tad to nevar uztvert tā līdz galam nopietni (vismaz “nopietni” global art world ziņā).”

Mākslinieks šeit iemieso visu uzreiz – gan konfliktsituāciju, gan neatkarību, jo ne īsti piedalās, ne veicina darbību. Baltijas mākslas “nepieskaitāmība” noved pie dalījuma starp būt novērtētam un pavisam nepamanāmam, starp iejūtību un ignoranci. Līdz ar to ir jautājums: vai mākslinieks no Baltijas vēlas būt šī reģiona iemiesojums (vai sevis paša iemiesojums?) nolūkā piešķirt savām aktivitātēm kādu iepriekš izkalkulētu un līdz ar to potenciāli veiksmīgāku trajektoriju?

Igauņu kuratore un mākslas kritiķe Anneli Porri, domājot par šiem jautājumiem, uzsver personisko interesi aplūkot situācijas, kādās igauņi norāda “Urrā, esmu no Baltijas”, un arī tās, kurās atbilde skan “Nē, Igaunija ir vairāk Ziemeļvalsts!”. Latvijā situācija nav mazāk komplicēta, bet vismaz šeit katrs, kas vēlas, var kļūt par latvieti. Arī lietuviešu mākslinieks, kas grib būt vienkārši mākslinieks.
 
Laura Totsa. Saliktā pagātne. Digitāldruka. 2009
 
Identitāte attīstās komunikācijā, un novērojums, ka Baltijas gadījumā tā nav viengabalaina un ir patiesi problemātisks temats, norāda uz neveiksmīgu kopā būšanas pieredzi, jo vienīgais veids, kā padarīt lietas reālas, ir novietot tās savā tuvumā. Sekojot tam, top projekti dažādās sfērās, piemēram, Baltijas Ministru padomē ar reprezentējošu sociālpolitiski ekonomisku interesi un nesenās hrestomātiskās izstādes Austrumeiropas galvaspilsētās un citur ar lielāku vai mazāku piesaisti tematikai: Let’s Talk About Nationalism! Between Ideology and Identity (KUMU, Tallina); Building Memory: Four Films About Architecture, Momuments, and Community (CAC,Viļņa); ...on the Eastern Front. Video Art from Central and Eastern Europe 1989–2009 (Ludwig Museum, Budapešta); History, Memory, Identity. Contemporary Photography from Eastern Europe (Fondazione Fotografia, Modēna). Šādas aktivitātes pieprasa reprezentējošu vispārinājumu un panorāmas skatu, kas nedaudz izskatās pēc pašreklāmas. Bet, protams, “tam jau vienmēr ir nozīme – veidot kaut ko, kam vēl īsti nav nosaukuma”. Apzinot esošas (vēsturiskas?), bet kaut kur paslēptas atskaites punktu kartes vai radot tās no jauna, ir interesanti “ieskatīties sejā” Baltijas identitātes (lielā mērā fiktīvajai) tematikai un domāt, kas, kur, kā un vai pārklājas.

Varbūt tā ir tagadnes realitāte, kas balstīta noskaņojumā un ekspektācijās? Nav tomēr īstas pārliecības, vai būtu jārunā par īpašībām, parametriem, virzieniem, “svaigiem” (fresh) momentiem, jo patiesi īpašā meklējumi var izvērsties par lieku, komisku atrakciju. Paradoksa izcelšana, humors un ironija noved pie distancētības un pat nevērīgi ciniskas pozīcijas. Taču gribētos domāt, ka ir kaut kas nenovēršams un neapgāžams un ka šāda pieeja var tikt izmantota, runājot un domājot par situācijām, kur mūsu ideoloģiskā izpratnes skala ir samērā mikroskopiska un nespējīga veikt kādas būtiskas izmaiņas vajadzīgajā virzienā. Visu šo noskaņu komentārs šokējoši norāda uz bezjēdzīgo haosa situāciju, kurā politika un ideoloģija abpusēju aktivitāšu rezultātā ir galēji aizkaitinātas un ieinteresētas vienā – pēc iespējas ciniskākā – iznākumā. Jautājums – cik liels potenciāls ir šādam aspektam? Vai dusmas un neapmierinātība nav nicinošā veidā organizēts sevis noliegšanas mehānisms? Ja tā, tad turpinājums sarunai varētu izrādīties neiespējams.

Socioloģijas profesora Tāļa Tisenkopfa lekcija Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā 2010. gada 21. janvārī aktualizēja problemātiku par to, ka “pastāv zināms sistēmisks ekonomikas, sabiedrības un politikas vājums Centrāleiropā un Austrumeiropā”. Tā ir norāde arī uz to, ka māksla un dzīve kopumā šeit ir pārāk lokāla un finansiālu līdzekļu un patērējošas auditorijas trūkums ir klātesošs atbilstošas un kvalitatīvas laikmetīgās mākslas, mākslas izstāžu vai galerijas mākslas producēšanā.

Šāda “vietējā ņemšanās” ir ļoti norobežota no vispārējiem procesiem, tomēr tas nenozīmē, ka tā nav pētīšanas vērta. Šodienas situācija ir radījusi iespēju un laiku pašanalīzei, un derīgi un patīkami saistoši ir aprakstīt simptomus un novērot pārmaiņas, kas, ietekmējot indivīdu un dažādas sabiedrības grupas, atspoguļojas mākslā.
 
Laura Totsa. Saliktā pagātne. Digitāldruka. 2009
 
Organizējot izstādi What Drives Baltic (galerija “Supernova”, 29.04.–26.05.2010.), veidojot to pavadošu teorētisku eseju iespieddarbu un sarunājoties ar nozares profesionāļiem, jāsaskaras ar Baltijas jēdzienu gan kā ģeopolitiski nelokāmu, gan netveramu, līdz ar to vairāk potenciāla sāk likties definīcija par “mītiski inovatīvu, neokapitālistisku, exsociālistisku” reģionu.

Vispārējais individuālisma kults pašlaik ir apstājies, un modernās sabiedrības vairāk vai mazāk sevi noslēdz. Ko mēs darām uz šī fona? Vai mums beidzot ir parādījušās izpausmes vai simptomi dažādu konkrēti formulētu vēlmju virzienos? Iespējams, What Drives Baltic ir savveida pašsaustīšana, kas, iniciēta mazā, nosacīti ērtā, varas attiecību vertikāles neskartā vietā, velk paralēles ar padomju laiku “virtuves kultūru” gan tālaika kinematogrāfijas šedevros, gan arī reālajā pilsoņu dzīvē. Virtuve kā vieta sarunām, diskusijām, ģimenes, draugu un domubiedru sanāksmēm, bet arī alkohola patēriņam un neizbēgamām priekšstatu un viedokļu sadursmēm.

What Drives Baltic ir gramatiski neprecīzs nosaukums, tomēr reizē ar to šie secīgie vārdi nav viennozīmīgi sasaistāmi ar kādu idejisko linku. Tā, protams, ir savveida nodrošināšanās attiecībā uz vairākām iespējamām pretrunām. Viena no tām ir identitātes piesaukšana, reizē apzinoties, ka norāde uz šo vārdu vairāk ir mēģinājums no šādas idejiskās slodzes izvairīties un iespēju robežās to ignorēt. Ja jau tā, tad jājautā: What Baltic? What Drive?
 
Atgriezties