VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Izmēģinātāja Evelīna Deičmane Vilnis Vējš, mākslinieks | |
| Reiz kāds mans draugs vēroja zīlītes aiz loga un prātoja: varbūt šie putniņi tiek uzskatīti par ļoti piemīlīgām būtnēm tikai tādēļ, ka ir tik mazi. Cik enerģiski zīlītes knābā speķi, kā uzbrūk sēkliņām... Viņš iztēlē palielināja putnu līdz cilvēka izmēram. Lai redzes glezna kļūtu arī skaniski pilnīga, mans draugs ar samērā vienkāršas datorprogrammas palīdzību pārveidoja arī zīlītes balsi - atbilstoši simt astoņdesmit kilogramu svaram. Efekts bija biedējošs - ak, ja jūs būtu dzirdējuši aizsmakušos, dobjos rēcienus! | |
 Evelīna Deičmane. Videokadrs no video un skaņas instalācijas "Pārejošas bēdas". 2009. | |
|
Es nudien nevēlos dot mājienu, ka Evelīna Deičmane tikai ārēji atgādina trauslu gaišmatainu meiteni, bet patiesībā... Es vienīgi vēlos teikt, ka Evelīna Deičmane bieži rīkojas līdzīgi tam puisim, kas vēroja zīlītes. Viņa ir liela eksperimentētāja. Tomēr, lietojot vārdu "eksperiments", nevajadzētu aprobežoties ar nozīmi, kas tam piešķirta mākslas vidē un kas parasti saistīta ar mākslas valodas estētisku izaicinājumu. Evelīnas Deičmanes eksperimenti vairāk radnieciski nodarbēm vidusskolā, kad tiek izmēģināts viss, kas kairina iztēli un varētu novest pie "interesanta" rezultāta. Viņas izmēģinājumiem audiovizuālo instalāciju laukā šķietami nav cita mērķa kā vien ieraudzīt (izdzirdēt) to rezultātu. Lūk, Evelīna pierunā draudzeni pārbaudīt, vai ir iespējams ēst zupu, stāvot uz galvas. Izrādās, ka var gan, - eksperiments ir izdevies ("Zupas ēdēja", 2007). Kādu skaņu rada mikrofons, kas, iekārts garā vadā, lielā ātrumā griežas ap fiksētu punktu? Atbildi sniedz instalācija "Diametrs 761" (2006 ). Kā skan vinila plate, kas salīmēta no divām dažādu plašu pusēm: viena atskaņo sentimentālu dziesmu, otra - kādu padomju laika patriotisku opusu? Ar rezultātu - darbu Nje mechtaj i nje dumaj - varēja iepazīties Manifesta 7 apmeklētāji 2008. gadā. Es nezinu, cik skaidri Evelīna, uzsākot jaunu projektu, jau iztēlojas gaidāmo rezultātu. Tomēr nešķiet ticami, ka kāds varētu veltīt ne mazums laika un pūļu (kas acīmredzami nepieciešams vērienīgu instalāciju sagatavošanai) tikai tādēļ, lai uzbūvētu pilnībā paredzamu objektu. Kad Evelīna sarunā apgalvo, ka viņas darbi nav viegli skatāmi (klausāmi), liekas, ka viņa arī sevi ierindo skatītāju pulkā. Tomēr, turpina Evelīna, ja ieskatoties, varot ieraudzīt diezgan daudz. Uz ko tad fokusējas viņas interese? Evelīnas Deičmanes darbu kompozīcijas bieži veidotas pēc līdzīgas shēmas un atgādina divu ģeometrisku figūru - apļa un taisnas līnijas - spēkošanos. Apļa figūru veido darbības cikliski atkārtojumi, kas dažreiz zīmē arī vizuāli tveramas līnijas, bet taisni, nogriezni vai staru - darbības izvērsums laikā, stāsta lineārā attīstība. Pārmaiņus viena vai otra figūra dominē. Piemēram, "Zupas ēdēja" daudzreiz atkārto vienu un to pašu darbību - mēģinājumus ar karoti iedabūt mutē zupu. Tomēr zupas ēšanai ir arī elementāra taisnvirziena dinamika - zupu taču ēd, kamēr šķīvis tukšs vai eksperiments ir beidzies. Ekstrēmā stāsta varones poza piešķir stāstam spriedzi, kas - raksturīgi Evelīnai - saistās ar pretestības pārvarēšanu, fizisku sasprindzinājumu. Tiesa, "Zupas" gadījumā - arī zināmu jautrību. Turpretī "Diametrs" ir gan nopietnāka, gan abstraktāka divu līniju sadursme - riņķojošs mikrofons gaisā zīmē vienu un to pašu precīzo apli, bet dramatismu šoreiz kāpina varbūtība: kas notiks, ja centrbēdzes spēks pārraus saiti ar centru? Taisnā līnija, precīzāk - stars iezīmējas potenciālā situācijas attīstībā. Ne velti darbs no skatītājiem bija nožogots ar sietu. Skaņa, kas rodas, mikrofonam šķeļot gaisa pretestību, vienlaicīgi ir gan eksperimenta burtiskais rezultāts, gan tēlaina ilustrācija situācijas potenciālai bīstamībai. Jebkurā citā veidā panākta, tā taču iemantotu pavisam citu nozīmi. Atšķirīga, tomēr principiāli radnieciska shēma izspēlēta foto un videoinstalācijā "Elpot aizliegts" (2006), kas bijusi izstādīta dažādās variācijās, arī 15. Sidnejas biennālē. Attēlos un monitoros redzami cilvēki, kas nekustīgi sēž, laikam pat neelpo, kamēr vide ap viņiem satumst, attēlam faktiski izdziestot. Primāra šeit ir lineāra situācijas attīstība, kas turklāt noved pie grūti apstrīdama rezultāta - pilnīgi melna laukuma. Tomēr tā ir tikai liecība, nogrieznis no cita procesa - diennakts laiku maiņas, kas laikam gan ir viens no mākslā visbiežāk apspēlētajiem cikliem (līdzās cilvēka mūžam, gadalaikiem utt.). Tas Evelīnas Deičmanes interešu lokā parādās atkārtoti - arī "Laika apstākļi" (2006) rāda punktētu pieslēgšanos diennakts ciklam, atsevišķus "nogriežņus" adekvātā laikā. Gan tajā, gan citā gadījumā svarīgi, ka darba materiāls filmēts dabā, nevis, piemēram, izveidots ar tehniskiem paņēmieniem. Turklāt darbā "Elpot aizliegts", kā jau vēsta nosaukums, "lielo" diennakts ciklu dublē "mazais" - elpošana, kas, tiesa gan, izspēlēta nolieguma formā. Jāpiebilst, ka spoguļa - nepareiza, ačgārna spoguļa - zīme arī ir Deičmanes arsenālā: zupas ēdēja, radusies kā burtiskā nozīmē attēls kājām gaisā, eksponējot bija komplektēta ar vēl vienu spoguli, kas it kā atgriež visu savās vietās, tomēr ne pavisam - dubultas apvēršanas rezultātā atkal uz savām kājām nostādīta meitene, izrādās, ēd zupu no otrādi apgriezta šķīvja, kurš turklāt pakārts viņai virs galvas. Greizu spoguli atgādināja arī agrīnais darbs "Gadiem tuvojoties" (2005), kurā sievietes figūra, tuvojoties skatītājam, radīja paātrinātas novecošanas iespaidu. Vēl viena variācija par nebeidzamu riņķošanu, pakāpeniski attīstoties, ir laikam gan vizuāli visminimālistiskākā Evelīnas Deičmanes kompozīcija - skaņu instalācija "Elfas un Jupiters", kas, tāpat kā "Diametrs 761", radīta skaņu festivālam Rīgā. Pamestā rūpnīcas telpā pa stūriem novietotie četri lenšu magnetofoni savienoti ar cilpām, ierakstot telpā dzirdamās skaņas un tās atskaņojot. Vairākkārt pieminēto Evelīnas darbiem raksturīgo spriegumu šeit rada uzstājīga vēršanās pie laikmetīgajā mākslā līdz apnikumam izmantotās struktūras - cilpas, meklējot tai fizisku un jēdzienisku iespēju atrauties no apnicīgas rotēšanas. Nje mechtaj i nje dumaj - darbs, ko Evelīna Deičmane rādījusi Flens-burgā, Rovereto, Berlīnē un Prāgā 2008. gadā, - ir visliterārākais, stāstošākais viņas veikums. Formāli tas atvasināts no saplīsušas - saliktas plates motīva, kas variē iepriekšējo darbu apļveida struktūras. Tomēr tā uzmanības fokuss ir laiks - mākslinieces vecvecāku jaunības situācija un distance, kas to šķir no mūsdienām. Vizuāli tas izpaužas videomateriālos, kuri iedziļināti horizontālās virsmās līdzās plašu atskaņotājiem un kuros redzami autores radinieki. Taču vēstījums ir universāls, jo apcer tipisku Austrumeiropas pieredzes nogriezni un savieno to ar katram pazīstamām izjūtām paaudžu nomaiņas ciklā. Nav jau gluži tā, ka Evelīnas Deičmanes mākslas raksturu iezīmētu tikai formālu struktūru kombinācijas. Tās drīzāk ir intuitīvi atrasta forma viņas subjektīvai konflikta, dramaturģijas izjūtai. Piemēram, fotogrāfiju cikls "Teiksma - pasakas par cilvēku izturēšanos" (2007), šķiet, vēršas tieši pie neapzinātām psihes kustībām, mēģina notvert grūti izskaidrojamus tēlus klasiskās sirreālisma un gotisko šausmu stāstu tradīcijās. Tomēr foto inscenējumu pārdomātā realizācija vedina domāt, ka mirklīgi iztēles uzplaiksnījumi nav bijuši vienīgie autoru (fotogrāfijām ir līdzautors - Teo Mersjē) iedvesmas avoti. Figūru telpas un priekšmetu rūpīgais aranžējums ir kārtējā fizikālā izmēģinājuma auglis, kas noskaidro, kā ilūzijas vārdā pārvarami materiālās vides nosacījumi, tostarp gravitācijas spēks, un vedina minēt fotogrāfiska attēlojuma - greizā spoguļa uzdotas mīklas. | |
 Evelīna Deičmane. Foto no Evelīnas Deičmanes personiskā arhīva | |
|
Evelīna Deičmane neslēpj savu darbu personiskos tulkojumus - un, jāsaka, tie ir aizraujoši pašas dzīves sagādātā materiāla dēļ. Piemēram, "Elpot aizliegts" fotogrāfijām pozējuši Evelīnas brāļi un māsas (to kopā ir četri, turklāt, kā mīl uzsvērt prese, - visi mākslinieki!), savukārt Nje mechtaj i nje dumaj esot bijis labs iemesls sapulcēt kopā vecvecākus. Viņas pašas karjeras virzība no Latvijas provinces - Burtniekiem - uz galvaspilsētu Rīgu studēt pie ietekmīgā profesora Pētersona un vēlāk uz Berlīni prasās pēc salīdzinājuma ar "Diametrā" ieprogrammēto objekta izraušanos no šauras orbītas izplatījumā. Savukārt mērķtiecīga tiekšanās pēc starptautiskas izstāžu prakses un cikliskā atgriešanās pie lokālajiem iedvesmas avotiem, kas lielā mērā ir Latvijas laikmetīgās mākslas procesa nevienmērības, labilās situācijas noteikta, sasaucas ar radošo svārstīšanos starp vispārīgo un konkrēto. Kopā tas rada īpatnēju personiski emocionālas un racionāli objektīvas pieejas salikumu, kas ir izrādījies auglīgs piedāvājums internacionālu izstāžu rīkotājiem. Evelīna Deičmane (1978) dzīvo un strādā Rīgā un Berlīnē. 2005. gadā bija viņas pirmā personālizstāde „Elpot aizliegts" galerijā Noass. Kopš tā laika piedalījusies starptautiskās izstādēs - 15. Sidnejas biennālē (Austrālija, 2006); Time Will Show (Vācija, 2008); Manifesta 7 (Itālija, 2008). Kopā ar Miku Mitrēvicu pārstāv Latviju šī gada Venēcijas mākslas biennālē. | |
| Atgriezties | |
