VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Labākai mākslas nākotnei. E & A Iliana Veiinberga, mākslas kritiķe E & A (Eva un Adele) | |
|
"Tallinas mākslas telpa" (Tallinn Kunstihoonne) pagājušajā gadā ap šo laiku skatītājiem piedāvāja iepazīties ar mākslinieces Orlānas daiļradi. Orlāna ir paradigmatisks piemērs Rietumu pasaules laikmetīgajā mākslā un tās problemātikā, kas saistīta ar ķermeņa nojēgumu un medicīnas sasniegumu izmantošanu mākslas jaunradē. Šogad no 21. aprīļa līdz 28. maijam šajā pašā vietā skatāms vēl viens hrestomātisks laikmetīgās mākslas piemērs: E & A (Eva un Adele) radošo izpausmju retrospekcija Stereoeffect "dzīvojošā mākslas darba" vārdā. Izstādes kurators ir Harri Līvrands (Harry Liivrand); ir izdots katalogs. E & A ir divas būtnes, kas vispirms piesaista uzmanību ar ārieni. Skūtas galvas, biezs kosmētikas slānis, krāšņi, abām identiski tērpi, nenosakāms dzimums un nedziestošs smaids uz lūpām - tādas izskatās Eva un Adele, kas publiskajā telpā vienmēr un visur parādās kopā. Viņas noteikti varētu būt redzētas Rietumeiropas mākslas centru lielo izstāžu atklāšanās un nozīmīgo mākslas pasākumu norises vietās - divas lēdijas, kas vēlīgi smaida, izskatās ekstravaganti un neatsakās nofotografēties ar fotografēties gribošajiem. | |
 Eva & Adele izstādes "Stereoeffect" atklāšanā "Tallinas mākslas telpā" 21.aprīlī. Foto: Annika Haas (Eesti Ekspress) | |
|
Runāt par E & A nav vienkārši, kur nu vēl runāt īsi. Ar savu esamību un radošajām izpausmēm viņas tieši vai netieši aizskar ļoti daudzus būtiskus aspektus mākslā. Uzdevumu īpaši sarežģī apstāklis, ka radošā darbība un pašu persona viņu mākslā tiek pasludināta par vienu un to pašu, viņas apzināti pretojas nepieciešamībai nošķirt darītāju no darāmā, kā arī minēt darītāja dzimumu, pēdējo uzskatot par ierobežojošu un nebūtisku. E & A tiek dēvētas gan par "dzīvojošo mākslas darbu" (living work of art), gan "viena darba personu" (single-work person), vietumis lietojot arī gesamtkunstwerk jēdzienu. Kopš 20. gs. 80. gadu beigām šis pāris ļoti demokrātiskā formā reflektē par mākslas tradīciju un attīstības perspektīvām, darot to caur institūciju un mākslinieka attiecību, mākslas darba ģenēzes prizmu. Kā norāda Bonnas Federālās kunsthalles direktors Roberts Fleks, 90. gados viņu darbība bija, iespējams, viens no redzamākajiem un klātesošākajiem notikumiem mākslā. E & A pirmo reizi veidā, kas nu ir kļuvis par viņu firmas zīmi, sevi pieteica izstādē Metropolis, kura notika Valter-Gropius-Bau 1991. gadā. Abas būtnes nebija dalībnieku sarakstā, taču ar izaicinošo un zīmīgo saukli "Visur, kur mēs esam, ir muzejs", īpatnējo izskatu un īpašo parādīšanās inscenējumu nenoliedzami bija kas vairāk nekā vienkārši apmeklētājas. Šī prakse tika turpināta Eiropas lielākajās un svarīgākajās laikmetīgās mākslas izstādēs, piemēram, Venēcijas biennnālē, Kaseles documenta un citur. Savās publiskajās performancēs viņas nojauc izpratni par mākslas darba materialitāti, mākslinieka ķermeniskumu, institūciju fiziskajām robežām un citiem mākslas vērtēšanā būtiskiem lielumiem, rezultātā kļūstot par aģentiem, kas brīvi cirkulē starp avangardisko autsaideru mākslu un galeriju promotētajiem "laikmetīgajiem šedevriem" jeb - citiem vārdiem - nodrošina paši savu "nišu". Jāatzīmē, ka E & A darbu saturs ir ļoti jūtīgs un smalks aktuālās mākslas pasaules un sociālās realitātes tvērums tā dažādajās izpausmēs. Tas nozīmē, ka viņu daiļrade ir atkarīga no specifiska konteksta, kas, ņemot vērā vietas, kurās viņas parādās, ļauj domāt, ka tas ir tipisks Rietumu mākslas tirgus ar visiem tā tikumiem un kaitēm. Šis aspekts īstenībā arī paver viņu praksi kritiskām iebildēm. Piemēram, E & A daiļradē izšķiroši būtiska loma ir medijiem. Ziņas, raksti, kritikas, intervijas, tāpat kā intensitāte, ar kādu tās tika piedāvātas lasītāju un skatītāju masām, ļāva popularizēt viņu darbus, skaidrot konceptuālās nostādnes un veidot noteiktu tēlu, leģendu, mītu, kas, starp citu, apzināti tiek kultivēts vēl joprojām. Savās intervijās E & A kategoriski atsakās runāt par dzīvi un mākslu pirms šīs savienības rašanās, kā arī ne īpaši izvērš savas radošās prakses metožu aprakstu un izvairās no visiem salīdzinājumiem, kuri varētu padarīt viņu eksistenci prozaisku, tā vietā izvēloties plaši runāt par koncepcijām un teorijām. Mediji kā ceturtā vara tika izmantota mākslas leģitimēšanai, tas ļāva pārkāpt robežu no vienkārši marginālas mākslas prakses uz institūciju ievērotu mākslu, un institūcijas (par ko izpelnās asu kritiku jau kopš 20. gs.) vēl joprojām ir viens no izšķirošajiem lielumiem, lai kāds darbs kļūtu par "mākslu" un kāds mākslinieks - par "izcilu" mākslinieku. E & A ir guvušas labumu no tās sistēmas, ko viņu darbi tiecās kritiski komentēt, tātad tas ir jautājums par angažētību. Vai šis karnevāls tiešām bijis labākas mākslas nākotnes vārdā vai arī attapīgu mākslinieču radoša pieeja "izsišanās" jautājumam? Nevar noliegt, ka laikā, kad E & A sāka, daudzi mākslinieki nodarbojās ar institucionālo kritiku un performances žanru, taču tieši E & A kļuvušas par ikonu un zināmā mērā pārtiek no savas popularitātes. | |
 Pastaiga parkā. Foto no E&A personiskā arhīva | |
|
Tiesa, šī iebilde ir tikai detaļa un neko būtiski nemaina E & A mākslā un tās uztverē. Mākslas institūcijas sākotnēji novērtēja viņu performanču mākslu, taču tādas radošas izpausmes kā foto, video, zīmējumi un gleznas, kas pēc satura un konteksta ir neatņemama viņu procesuālās daiļrades daļa, tika atzītas ar vilcināšanos. Sekas, ko performances žanrā un mākslā vispār rada uzsvara pāreja no mākslinieka darītāja, kurš noteiktā laika sprīdī realizē statisku darbu vai arī dinamisku darbu, kas nākotnes skatītājiem tiek saglabāts statiska dokumenta formātā, uz tādu mākslinieka nojēgumu, kura eksistences process ir vienāds ar mākslas darba dinamiku, ir visai būtisks, jo tiek likvidētas skaidrās mākslas darba robežas, kas ļautu to kategorizēt un ērti ievietot mums zināmās mākslas vēstures lauciņā. Vērtējot no institūciju pozīcijām, tas liek pārdomāt mākslas darba kā fiziskas vienības nojēguma un tā eksponēšanas, dokumentācijas, piederības un autortiesību jautājumu. Kritiku savukārt šī prakse zināmā mērā neitralizē, tā kā eksistējošā analītiskā vārdnīca nav īpaši piemērota plūstošajai un jaunrades kategorijas nerespektējošajai praksei, ļaujot vien operēt ar mākslinieču dotajām teorētiskajām atsaucēm un turpināt akadēmiski balstīt viņu mītu. E & A šī pieeja turpretī ļauj attīstīt savu futuring stratēģiju. Tā ir utopiska un futūristiska ideja par mākslinieka identitātes veidošanos mazāk frustrējošā veidā, nekā tas notiek šodien. Uz-skatāmākais futuring piemērs ir viņas pašas ar savu dzīvi un darbiem, kas liecina par nākotnes cilvēku, nākotnes sabiedrību, nākotnes mākslu. Abstraktākā līmenī viņu living artwork, single-work person un futuring koncepts ļauj saskatīt līdzības ar praksi, kad notiek dabas primordiālo radīšanas spēku institucionalizēšana. Piemēram, 19. gs. aktuāli bija mēģinājumi normalizēt valodu. Proti, neliterāra valoda (dialekti, dažādas skaņas) tika uzskatīta par dzīvniecisku pretēji universalizētai literārajai valodai, kura funkcionēja birokrātiskā saziņas līmenī un kurā saprasties varēja visi, kas to pārzināja neatkarīgi no izcelsmes (tika radītas grāmatas, priekšraksti, kā iemācīt pareizu izrunu, pareizu kaligrāfiju, kas piederas cilvēkiem, nevis "mežoņiem"). Spēja runāt - valoda - veidojas tad, kad rodas spēja atkārtot skaņas, jo vienkārši skaņai nav nozīmes, turpretī kaut vai vienkāršam atkārtojumam, piemēram, "ma-ma", "ta-ta" u. c. var jau patvaļīgi piemērot references punktu, šajā gadījumā nozīmi "māte" un "tēvs" jeb norādi uz tiem cilvēkiem, kuri mazam, valodu apgūstošam bērnam ir vistuvāk. Tādējādi rodas pāreja no dabas uz kultūru un no skaņām uz valodu. Interesantā kārtā E & A izveidojušas priekšstatu par sevi kā par būtnēm, kuru īpašības un darbība iegūst nozīmi caur dubultošanos un atspoguļošanos. Šajā nozīmē var runāt gan par artefaktiem, gan arī viņu pašu ķermeņiem. Taču šī atkārtošanās nav vienkārši sava dubultnieka radīšana (tāda dubultnieka, kas būtu paša patības, zemapziņas un sirdsapziņas metafora). Tāpat tā var arī nebūt tikai dzimtes jautājuma kritika, kas E & A tiek piedēvēta mākslas pasaulē. E & A dara visu, lai izdzēstu jebkādas skaidras norādes uz to, pie kāda dzimuma, vecuma, sociālās grupas u. tml. kategorijām šādi ļaudis, ja vispār tie ir ļaudis, pieder, - apzināti tiek iznīcināti jebkādi atskaites punkti, kas ļautu mums viņas kategorizēt un iekļaut savā drošajā un omulīgajā pasaules redzējumā. No otras puses, viņas ir divas un tiecas būt vienādas - parādīšanās veids, kustības un ķermeniskās izpausmes tiek dublētas. Rezultātā viņas atsaucas viena uz otru jeb uz to, kam nav tālāku, atpazīstamu atsauču reālajā pasaulē. Nozīmi viņas patvaļīgi piešķir sev pašas, līdz ar to ļaujot sevi salīdzināt ar skaņu atkārtojumiem un liekot aizdomāties par jaunas valodas sākumu. | |
| Atgriezties | |
