VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Mocītais ķermenis, dubultais "Es"
Barbara Feslere, māksliniece
VALIE EXPORT. Archive. 29.10.2011.–22.01.2012. Kunsthaus Bregenz
 
VALIE EXPORT ir visur – viņa runā ar mums, valdzina mūs ar savu dziļo acu skatienu, izved suņa saitē piesietu, četrrāpus nometušos vīrieti pastaigā pa ielām, ar atkailinātām ģenitālijām un nevaldāmu matu ērkuli sēž uz krēsla un draud mums ar kalašņikovu, deklamē dzeju ar rokām un izaicina mūs uz virtuālu galda tenisa spēli. VALIE EXPORT ir pseidonīms, konstrukcija un etiķete – tā liek noprast nospiedums ar šo nosaukumu. Ar to tiek apzīmēti visi mākslinieces dokumenti, tādējādi (ironiskā kārtā) ar spiedogu apstiprinot to derīgumu nākamībai. VALIE EXPORT ir 1940. gadā Lincā dzimušās Valtraudas Lēneres (Waltraud Lehner) mākslinieciskais alter ego, viņas “Es” spoguļattēls.
 
VALIE EXPORT
 
Bregencas mākslas nama (Kunsthaus Bregenz) izstādē ar nozīmīgo nosaukumu “Arhīvs” ir ietverta visa austriešu konceptuālās mākslinieces daiļrade – izkārtota kubveida ēkas Zumthor trijos stāvos. Nebeidzamās ledusaukstās kāpnes ved uz pirmo telpu, kurā pirmoreiz ir publiski pieejams viss VALIE EXPORT arhīvs. Vairāk nekā piecdesmit baltās vitrīnās redzams un apbrīnojams neticami ražīgais Lincas mākslinieces darbs daudzu konceptuālu uzmetumu, skiču un fotogrāfiju veidā. Tas dod iespēju skatītājiem ienirt par vienu no svarīgākajām 20. gadsimta konceptuālās un performanču mākslas pārstāvēm uzskatītās mākslinieces prāta visumā. Tas ļauj arī piedalīties viņas jaunrades procesā un gūt pārskatu par to, kā pastāvīgi attīstās viņas domāšana un vizuālās realizācijas sistēma.

Izstādes otrajā stāvā izstādīta fotogrāfiju sērija un telpu aizpilda instalācija, savukārt pēdējā stāvā apmeklētājs pilnībā nonāk neskaitāmu video un filmu instalāciju varā – viņš vairs nevar izšķirties, kurā virzienā lūkoties vispirms. Mākslas darbi otrajā un trešajā stāvā acīmredzot ir pirmā stāva vitrīnās izvietoto koncepciju realizācija, un šis fakts rada jautājumu par turpmāko iedziļināšanos – sarkanais pavediens ir jāatrod arvien no jauna, un tas nozīmē, ka piepūloties jāveido garīgā saikne starp šiem darbiem un to atbilstīgajām koncepcijām, kas redzētas pirmajā stāvā. Lēmumu klasificēt trīs telpas atbilstīgi tajās izstādīto dokumentu kategorijām var skaidrot tā, ka satura un koncepcijas izpratnes procesā priekšroka dota estētikai. Visu balto vitrīnu novietošana vienā telpā un visu filmu projekciju – otrā, protams, izskatās “tīrāk”. No otras puses, katru tēmu un katru mākslas darbu varētu parādīt, līdztekus ietverot gan tā radīšanas procesu, gan skices un tekstus, gan īstenošanu, tādējādi palīdzot apmeklētājiem izprast attiecīgo tēmu vai mākslas darbu. Labi pazīstamā dilemma, pretnostatot estētiku un didaktiku, kā arī skaistumu un izpratni, šajā gadījumā droši vien beidzās ar izšķiršanos par labu telpas estētikai, nevis satura skaidrībai. Tādēļ VALIE EXPORT arhīva dārgumus, kas apmeklētājiem pieejami pirmoreiz, iespējams, nevar pilnībā izpētīt un mākslas darbu interpretēšana drīzāk tiek apgrūtināta.
 
Skats no VALIE EXPORT izstādes Archive. Bregencas mākslas nams. 2011
 
Jo ilgāku laiku apmeklētājs izstādē pavada, atklājot sarežģītus jautājumus, ko māksliniece pēta jau piecdesmit gadus, jo skaidrāk var apjaust, ka pseidonīma radīšana ir viņas mākslinieciskās stratēģijas nepieciešams aspekts. VALIE EXPORT vairs nenozīmē tikai indivīdu Valtraudu Lēneri, bet gan universālu sievieti, viņa iemieso sieviešu dzimumu kā tādu. Mākslinieces ķermenis kļūst par metaforu visu sieviešu iekšējam un ārējam stāvoklim, varas nepietiekamībai un sociālajam statusam. Integrējot savu ķermeni mākslas darba vidē, VALIE EXPORT pārtulko politiskos mehānismus un dzimumspecifisko status quo jēgpilnos, vienkāršos un skaidros attēlos. Ar šādu “attīrītu” tēlojumu starpniecību māksliniece vēršas pret pastāvošajām parādībām, vienlaikus izvairoties krist šauru ideoloģiju valgos vai saglabāt nemainīgu garīgo attieksmi. Gluži pretēji. Salīdzinājumā ar citiem aktīvistiem VALIE EXPORT lielākais nopelns neapšaubāmi ir viņas neizmērojamā izsmalcinātā humora izjūta un pašironija, tādēļ, lai gan darbos skarti visai nopietni temati, tiem piemīt ģeniāla nepiespiestība.

Pasaules slavu ieguvušajā 1969. gada performancē “Akcijas bikses: Ģenitālā panika” (Aktionshose: Genitalpanik; performanci 2005. gadā Gugenheima muzejā Ņujorkā atkārtoja Marina Abramoviča) māksliniece ietērpās īpaši pārveidotās biksēs, kurās tieši starp kājām bija izgriezts aptuveni desmit centimetru liels apaļš caurums, tādējādi publiski atsedzot vulvu. Turklāt māksliniece bija bruņojusies un rotaļīgi darbojās ar kalašņikovu. Šis darbs nepārprotami parāda sabiedrībā pastāvošu sievietes reducēšanu līdz seksuālam objektam, no vienas puses, un viņas potenciālo bīstamību un noslieci uz pašaizsardzību, no otras puses. Izmantojot izgriezumu biksēs kā rāmi, māksliniece tieši norāda uz vienīgo interesanto sievietes daļu, kam jāfunkcionē, proti, ģenitālijām. Tādējādi tiek vēstīts, ka visas pārējās īpašības – inteliģence, kultūras līmenis vai profesionālās spējas – nav sociāli derīgas vai tām ir nozīme tikai vīriešu sabiedrībā.

1968. gada performancē “No sunības ceļakartes” (Aus der Mappe der Hundigkeiten) VALIE EXPORT ved saitē piesietu, četrrāpus nometušos mākslinieku un mediju teorētiķi Pēteru Veibelu (Peter Weibel) pastaigā pa Vīnes ielām. Ar šo krāšņo iejaukšanos publiskajā telpā māksliniece ļoti efektīvi parāda savu redzējumu par vīriešiem, proti – viņi līdzinās suņiem, dzīvnieku instinktu pārņemtiem radījumiem, kuri rej un kož un kuru interese par kultūru daudz neatšķiras no četrkājaiņu fiziskajām vajadzībām.

Tajā pašā gadā veidotajā darbā “Pieskārienkino” (Tapp und Tastkino) VALIE EXPORT ķermeņa augšdaļai piestiprina kasti ar divām atverēm, kurās vīriešiem tiek ļauts iebāzt rokas un pusminūti pieskarties viņas krūtīm. Māksliniecesprāt, “sievietei filmā ir galvenā loma, taču filmai ir jāpamet kinoteātris, tā jāved pie cilvēkiem. Tā ir labāka par parastu komerciālā kino produktu. Komerciālās filmas piedāvā surogātus, bet mēs piedāvājam kaut ko īstu.”¹ Tāpat kā “Ģenitālās panikas” gadījumā, sabiedrības iekāres objekts tiek izstādīts publiskai apskatei, un tādējādi tiek ironiski uzsvērta sievietes reducēšana līdz objektam, lai panāktu pilnīgi pretēju situāciju. Kad vīriešiem publiski jāparāda savas slēptās fantāzijas, pat ja tās ir “sabiedrībā akceptētas”, viņi reaģē, kaunīgi smejoties un izrādot zināmu kautrīgumu.
 
Skats no VALIE EXPORT izstādes Archive. Bregencas mākslas nams. 2011
 
Fotogrāfiju sērijā “Ķermeņkonfigurācijas” (Bodyconfigurations), kuras veidošana tiek turpināta kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, māksliniece integrē savu ķermeni publiskajā telpā, pielāgojot to vajadzīgajai formai. Atsevišķu fotogrāfiju nosaukumi ir ļoti daudznozīmīgi – “Iekļaušanās”, “Ievietošanās”, “Iekārtošanās”, “Pielāgošanās” (Einkreisung, Einfügung, Einordnung, Einpassung). Sieviete iekārtojas pastāvošajā kārtībā, pielāgojas sabiedrības noteikumiem un normām, paklausīgi iekļaujas savā lomā un pat nedomā pretoties.

1973. gada performancē “Hiperbulija” (Hyperbulie), kas Bregencas mākslas nama izstādē aplūkojama melnbaltā videodarbā, māksliniece kaila rāpo un ložņā šurpu turpu starp diviem elektrovadiem, ar seju un ķermeni arvien atduroties pret elektrisko ganu un saņemot elektrošoka triecienus. Šajā darbā sieviete salīdzināta ar govīm, kas ieslodzītas un par katru bēgšanas mēģinājumu tiek sodītas ar elektrošoku. Līdzīgi kā “Ģenitālajā panikā” un “Pieskārienkino”, sievietes loma tiek reducēta, uzskatot viņu par būtni, kam jāpilda reproduktīvās funkcijas.

Sāpes ir biežs temats VALIE EXPORT veiktajā izpētē, un tām ir svarīga loma iekšējā un ārējā prāta stāvokļa atainošanā. Sāpes rada ne tikai ārējas situācijas sabiedrībā, tās arī daļēji mīt pašā cilvēkā, viņa būtībā, un tās noved pie pazemojuma dažādos veidos. Pašsakropļošanās kā reakcija uz ārēju vardarbību. Par “nonākšanu pašam pie sevis” māksliniece norāda, ka “grieztām brūcēm ķermenī vairs nav saistības ar mirstīgumu, tās atklāj mūsu pašu būtību, mūsu čaulasiekšējo apvalku, mūs pašus”².

Viena no šādā ziņā simboliskām fotogrāfijām ir “Mēs esam pašu gūstekņi” (Wir sind Gefangene unserer Selbst), kurā māksliniece redzama aiz melnu stieņu režģa. Apspiesti cilvēki paši veido apspiestības režīmu un pārņem tā varas mehānismus. Šo parādību atspoguļo arī darbs “Ķermeņa zīme” (Body Sign, 1970), kurā VALIE EXPORT uz augšstilba tiek ietetovēts zeķturis, kas ir sievietēm uzspiestās seksuālās pievilcības un skaistuma simbols. No otras puses, cilvēce ir kā “ēnu bokseris” (bokseris, kas cīnās ar iedomātu pretinieku). Tas labi atainots darbā Splitscreen-Solipsismus – māksliniece telpas stūrī pie sienas piestiprina spoguli, kas parāda uz blakus sienas redzamo boksera tēlu spoguļattēlā, tādējādi bokseris cīnās pats ar sevi, ar savu spoguļattēlu, faktiski ar mirāžu.
 
Skats no VALIE EXPORT darbnīcas. Mākslinieces arhīvs. 2011
 
Vēlākajos gados VALIE EXPORT daiļradē arvien vairāk parādās smagi, eksistenciāli temati, varas īstenotu ārēju vardarbību atspoguļojot kā vardarbību pret savu ķermeni. 1973. gada filmā “…Tālu…Tālu…” (…RemoteRemote…) viņa ar nazi savaino pirkstus un iegremdē asiņainās rokas piena vannā. Varas iedarbība tiek parādīta, dubultojot attēlu (“…Tālu…Tālu…”) vai mānīgu spoguļattēlu, un tādējādi māksliniece sadala pasauli divās daļās – aktieros un upuros. 1976. gada darbā “Neredzamais pretinieks” (Der unsichtbare Gegner) galvenais varonis tic, ka pastāv Hyksos – citplanētieši, kas pārņem cilvēku smadzenes un manipulē ar cilvēci. Šādas manipulēšanas sekas ir atpazīstamas dīvainās parādībās, piemēram, Anna krāso lūpas tikai spoguļattēlā, savukārt “īstā” aktrise lūkojas pavisam citā virzienā, būdama pazudusi pašas domās un kļūdama par pašas inertuma gūstekni. Māksliniece ar vizuālu pāreju palīdzību izceļ arī pasaules dubultošanos jeb pat tās sabrukumu. Melnbaltās fotogrāfijās ieraugāmi īsti sieviešu ķermeņi (t. i., krāsās), citās fotogrāfijās redzamas pārveidotas renesanses meistaru Pjēro della Frančeskas, Botičelli un Mikelandželo gleznas, un abas versijas tiek projicētas viena virs otras. Sieviete kā Madonna, idealizēta nevainības aina. Tomēr realitāte ir citāda. Mūsu ķermeņi tiek spīdzināti un ievainoti, mūsu prāti tiek mocīti un ir baiļu mākti. Anna atrodas gultā ar slidām kājās un sapņo, ka viņa iet pa pilsētu – ar slidām kājās, soli pa solim klaudzinot soļus noteiktā, skaļā ritmā. Pēkšņi viņa sagriež augšstilbu ar slidu asmeņiem. Tas tiek rādīts neciešami ilgi, un galu galā skatītājs tuvplānā redz viņas slidas, kas griežas nebeidzamās apļveida piruetēs, uz baltā ledus veidojot asinssarkanus apļus.

Balss darbā “Neredzamais pretinieks” vēsta, ka “bezspēcīgo vara ir klusēšanā” (Die Macht der Ohnmächtigen ist das Schweigen), taču VALIE EXPORT nevar klusēt, pat būdama mazrunīga. Viņas valoda ir attēls un to ievērojamo situāciju neaizmirstams atainojums, kurās metaforiski atspoguļojas sabiedrībā nosodāmās attiecības.

Realitāte ir vismaz divējāda, taču, lai mūsu pasaulē kļūtu par sievieti, nepietiek ar fantāzijām, mānīgiem spoguļattēliem, pārejām, pielāgošanos un “ēnu boksu”. Mūsu uztvere ir daudzveidīgāka sistēma – mūsu ķermeņi ir trīsdimensionāli un spēj “redzēt” visos virzienos, proti: priekšā, aizmugurē, augšup un lejup. Darbā “Papildinošās nobīdes” (Adjungierte Dislokationen) – laikā no 1970. līdz 1979. gadam tapušajā instalācijā ar trim filmu projekcijām – konceptuālā māksliniece pārvietojas sabiedriskās vietās ar divām filmēšanas kamerām (pa vienai uz vēdera un muguras), kustinot ķermeņa augšdaļu turp un atpakaļ. Trīs projekcijas ļauj skatītājam vērot vienu un to pašu kustību trīs variantos un no trim skatpunktiem vienlaicīgi – pirmā ataino VALIE EXPORT pārvietojamies ar divām ķermenim piestiprinātām kamerām, bet divas zemāk novietotas mazāka mēroga projekcijas rāda ar kamerām filmēto materiālu. Pārsteidzošākais ir tas, ka šīs trīs projekcijas ir pilnīgi atšķirīgas un šķiet nesaistītas gan attiecībā uz estētiku, gan ieraugāmajiem objektiem. Šķiet, ka tās ir nobīdītas laikā un telpā un kopā veido izteiktu vizuālu pretrunu. Austriešu māksliniece pārliecinoši parāda, ka, ja vien ir acu pāri vērošanai vai – vēl labāk – kameras filmēšanai, pastāv nevis viena, bet neskaitāmas realitātes.

VALIE EXPORT
aicina mūs mācīties, kā rīkoties daudzo realitāšu gadījumā, neizskaužot visas pretrunas. 1994. gada instalācijā “Saskares attēlu fragmenti” (Fragmente der Bilder einer Berührung), kas aizņem visu otro stāvu izstādē Bregencas mākslas namā, ieslēgtās elektriskās lampas tiek cikliski iegremdētas stikla glāzēs ar pienu, ūdeni un eļļu un vilktas ārā no tām kā urbjtornis. Elektroenerģija nonāk tiešā saskarē ar trim cilvēka izdzīvošanai svarīgākajiem šķidrumiem, un kā par brīnumu divi niknākie ienaidnieki – elektroenerģija un šķidrums – sadzīvo viens ar otru bez grūtībām.

Agrīnajos VALIE EXPORT darbos atklātā un kontrastiem bagātā veidā tika atainotas sociālās atšķirības un uzsvērta to esamība, tomēr vēlāk viņa, šķiet, kopumā kļuvusi samiernieciskāka. No otras puses, kaut gan pretrunīgās daļas iemācījušās līdzāspastāvēt un dažādie elementi – mijiedarboties, Valtrauda Lēnere nav zaudējusi ne kripatas no uztverīgās uzmanības, precīzas novērošanas spējām un saspringtā radikālisma. Tagad viņa tikai glezno, izvairoties lietot melnos un baltos toņus, toties arvien vairāk izmantojot pelēko toņu paleti. Un tā ir labi.

/No angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš/

1 Cit. no: Peter Hajek: von Film zu Film. Kurier, 1968, 12. Nov.
2 Dokumentācija par Austrijas dalību 1980. gada Venēcijas biennālē.

 
Atgriezties