VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Visi kaktusi ir sukulenti, bet ne visi sukulenti ir kaktusi Līga Marcinkeviča, māksliniece | |
| Gandrīz katram no mums ir piezīmju grāmatiņa, man ir pat vairākas vienlaicīgi – un kur nu vēl visas pierakstītās... tiesa, katrs piezīmju grāmatiņu lieto citādāk. Vieni veido darāmo darbu sarakstu (tādi pieraksti rada trauksmi un mazvērtības sajūtu, un dažkārt tie ir vienīgi pierādījumi jūsu neīstenotajām iecerēm, par kurām neviens nebūtu uzzinājis, ja nebūtu šo nodevīgo piezīmju). daži mēdz pierakstīt draugu un radu dzimšanas dienu datumus un tiem pretī plānoto dāvanu sarakstu. (Var jau būt, ka tādā veidā iespējams uzdāvināt vispareizāko dāvanu. nu, nezinu, nezinu!) mākslinieku blociņos ir mākslas darbu idejas, kuras, iespējams, nekad neviens cits neuzzinās, vai pa kādai skicei, kas varbūt nekad nekļūs par mākslas darbu, vai arī tikai īss, aprauts teikums, kurš māksliniekam ir kā šifra atslēga jaunam darbam. es pierakstu arī mākslas darbus. jā! pierakstu ne tikai autoru vārdus un nosaukumus, bet arī atslēgas vārdus, lai, tos izlasot, spētu atsaukt atmiņā sajūtas, kādas radās, darbus skatoties. protams, pierakstu tādus mākslas darbus, kuri man patīk, bet līdz šim nebiju analizējusi, kāpēc patīk. Varbūt tāpēc, ka gada nogale, varbūt tāpēc, ka šajā numurā gribu atļauties kaut ko personisku, pārskatīju savu blociņu, meklējot piezīmes par šogad tapušajiem mākslas darbiem, kuri man patikuši un kuru autori ir latvijas mākslinieki. izrādījās, ka šādiem kritērijiem nemaz nav daudz atbilstīgu ierakstu, bet viens starp pierakstiem īpaši izcēlās – Ģirta korpa darbs “ainava” (Video, 16’, filmēts no 23. maija līdz 3. septembrim. izrādīts RIXC mediju telpā izstādē “Aspena–Ķemeri”. tapis sadarbībā ar katrīnu teivāni-korpu, un skaņu veidojis Antireality). Man gribējās par šo darbu dzirdēt vēl kāda cita viedokli. par sarunu biedriem savai “kritikas stundai” (saruna ilga 45 min) uzaicināju Jāni Taurenu, kurš bija viens no izstādes kuratoriem (kuratora komentārs dažkārt palīdz atklāt jaunus mākslas darba sižetus un perspektīvas), un mākslinieku, savu draugu un domubiedru, mārtiņu ratniku. Līga Marcinkeviča: Es aicināju jūs uz satikšanos, lai mēs runātu par Ģirta korpa mākslas darbu “ainava”. pats mākslinieks nevēlējās stāstīt par to, toties iedeva man video, ko es varēju noskatīties vairākkārt un iedziļināties visdažādākajās sīkajās niansēs: piemēram, darbā fiksētajos četros mēnešos zaķskābenes izaug divas reizes. šis Ģirta video ir estētiski ļoti pievilcīgs, harmonisks un, tiesa, arī dramatisks. tas sākas ar kārtīgi izkārtotiem kaktusiem lapu koku mežā, kaktusiem netipiskā augšanas vidē. uzstādījums vairs netiek mainīts, tas tiek tikai fiksēts – fiksēta kaktusu “kompānijas” dzīve. Video beigās ir skaidri redzamas izmaiņas uzstādījumā – mežacūkas nav gājušas ar līkumu, ūdeņi ir skalojušies, kāds no kaktusiem ir ziedējis, kāds vēl tikai taisās ziedēt. Viena no sižeta līnijām, par ko es nebeidzu domāt, ir sairšana, noārdīšanās, entropija. jo tas gatavais, kārtīgais uzstādījums, autora kultivētā ainava, bez autora iejaukšanās (ilgstošas un nemitīgas uzturēšanas) sairst. Mārtiņš Ratniks: Dzīvība gan ir vienīgā zināmā matērijas forma, kas organizējas pret entropiju. tam, kādā secībā video ir samontēti attēli, nav nozīmes. nē, protams, tam ir estētiska nozīme, bet darba kontekstā tam nav nozīmes. Jānis Taurens: Es arī neteiktu, ka kadrs, ar ko sākas video, ir kaut kas gatavs. tieši šī septembrī izrādītā darba “ainava” versija ir elements, atvērtas struktūras noslēgta daļa, jo kaktusu filmēšanas process vēl turpinās. M.R.: Drīzāk šis darbs ir idejas dokuments, ainavas dokumentācija. es to neuztveru kā noslēgtu, pabeigtu darbu. mani uzrunāja darba iespējamās idejas, es, protams, nezinu, ko Ģirts ar to ir domājis, bet jebkurā gadījumā es kaut ko padomāju. | |
 Ģirts Korps. Kaktusi. Skats no izstādes “Aspena–Ķemeri” “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. 2014 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un “kim?” laikmetīgās mākslas centram | |
| L.M.: Un ko tu padomāji? M.R.: Nezinu, vai manām pārdomām ir kāda nozīme. šis darbs ir skaidrs, vienkāršs, tajā nav nekā slēpta vai kodēta. ja nu tomēr jārunā... laikam viss, ap ko manas domas raisās, ir jēdziens “neiederība”. šajā darbā tie ir augi, kas to ilustrē. tikpat labi, zinot autoru, šķiet, ka es viņu zināmā mērā saprotu, un man liekas, ka tas ir attiecināms arī uz mums, cilvēkiem, – šī nepārejošā neiederības sajūta. tā ka tas ir... J.T.: ...darbs par mums. M.R.: Jā, nevis vienkārši par kaktusiem. J.T.: Es tā neuztveru, ka sākums – kaktusu ielikšana neierastā vidē – ir tas gatavais un tad kaut kas notiek. tas ir līdzīgi kā tad, kad tu iestādi koku, – nevar teikt, ka tas ir rezultāts. tu skaties, vai koks ieaug, kā mainās. tas, kas notiek ar kaktusiem, ir process un attīstība. M.R.: Tas nav atkarīgs no autora. Visi kaktusi, kas aug ārpus dienvidamerikas un ziemeļamerikas, esot cilvēku pārvietoti, izplatīti. es papētīju, ka vēl joprojām nav pilnīgas skaidrības klasifikācijā. par kaktusiem vēl ir daudz neatklātu noslēpumu. Turpinot paša iesākto domu par neiederību, neatbilstību atrašanās vietai un attiecinot to uz psiholoģiskām problēmām cilvēku sabiedrībā. Vai zinājāt, ka kaktusiem ir interesanta bioloģiskā uzbūve –lielam vairumam ārējais slānis darbojas tā, lai iekšienē uzturētu noslēgtu vidi. atšķirībā no citiem augiem kaktusi elpo naktī un tad aizveras ciet, bet dienā saules gaismā izstrādā naktī uzkrāto, bet pa dienu neelpo. J.T.: Kaut kas līdzīgs leibnica monādēm... M.R.: Kaktusi dzīvo ļoti noslēgtu dzīvi. Ļoti garu un lēnu dzīvi. tas, kā Ģirts veidojis savu darbu, – tā ir bilžu sekvence, paātrināta, sakārtota vairāk vai mazāk hronoloģiskā secībā, liekot domāt arī par laiku un sabrukumu. Tu, Līga, sāki ar to, ka tev patīk šis darbs. bet man ir skaidrs, ka patīk tādēļ, ka tu saproti konkrētā mākslas darba valodu. tas ir tas iemesls, kāpēc patīk. J.T.: Tas ir tikai nosacījums – tu saproti valodu, bet tev var arī nepatikt tas, kas tajā radīts, vai ne? pēc analoģijas ar verbālo valodu – vienu saprotam, citu nesaprotam, bet tajā, ko saprotam, mums kaut kas var arī nepatikt. M.R.: Nu jā! tāda iespējamība arī, protams, pastāv. J.T.: Bet tikpat labi ar mākslas valodu var būt citādāk, tajā šī analoģija nav tik tieša – ja tu to saproti, tad arī patīk. M.R.: Jā, šajā gadījumā tas būtu precīzāk. tā ir valoda, kura, to lietojot, izraisa emocionālu iedarbību. tā ievelk sevī. J.T.: Vai valoda šajā gadījumā nav attēls? fotogrāfija, tajā ievietotie kaktusi, attēlu sakārtojums un tiem pievienotā skaņa – šīs ir Ģirta lietotās valodas sastāvdaļas. šo darbu neveido references objekti, bet tam ir sava valoda, un mēs to saprotam, un mums patīk. šajā gadījumā patikšanu rada saprašana. M.R.: Šajā gadījumā darba saprašana ietver arī autora izvērsta komentāra neesamību vai iztrūkumu. J.T.: Mākslas darbā, manuprāt, ir jābūt skaidram – vai nu mākslinieks lieto tekstu un tas ir mākslas darba daļa, vai arī mākslinieks tekstu nelieto, un, ja teksts nav mākslas darba daļa, tad paskaidrojums nav vajadzīgs. ja ir vajadzīgs, tad tas kaut kādā veidā ir mākslas darba sastāvdaļa. M.R.: Ir tomēr ļoti daudz darbu, kur autors ar teksta palīdzību vērš uzmanību uz kādu blakus faktu, kas aizved skatītāju konkrētā virzienā. | |
 F5. Dārznieks. Instalācijas fragments. 2010 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem | |
| J.T.: Dažkārt mākslas darba robežas ir nenoteiktas – tas prasa zināt vēl kaut ko ārpus darba. Vismaz kā iespējamību. ... un tad Jānis Taurens izteica versiju, kas mūs ar Mārtiņu samulsināja, “sakratīja” mūsu viedokļu kārtību... J.T.: Pēkšņi man ienāca prātā – runājot par Ģirta Korpa darbu, es atcerējos jūsu, grupas F5, darbu “Dārznieks”. M.R.: Tiešām! Es pavisam nebiju iedomājies to mūsu “Dārznieka” darbu, šajos abos darbos ir kaut kādas sakarības, varbūt ar to saistīta tā mākslas darba saprašana. un tāpēc tagad mums tie kaktusi patika... L.M.: Hm... Tad jau šis varētu būt no tiem gadījumiem, kad tu redzi mākslas darbu un nodomā, ka arī tā taisītu. M.R.: Jā! Man ir bijuši šādi gadījumi, kad kādā ārzemju izstādē redzu mākslas darbu un nodomāju, ka es tieši tāpat būtu uztaisījis vai vēlētos tā taisīt. Un nevis ar skaudību vai nožēlu, bet ar prieku es skatos. Un prieks ir no tā, ka tu jūti, ka neesi kā tāds... Kaktuss mežā. J.T.: Man bija līdzīgi, kad es pirmo reizi izlasīju Italo Kalvino “Neredzamās pilsētas”. Es teicu: lūk, tas ir darbs, kādu es būtu vēlējies uzrakstīt! L.M.: Bet kā mēs varētu beigt šodien sarunu? M.R.: Piemēram, tu uzraksti: visi kaktusi ir sukulenti, bet ne visi sukulenti ir kaktusi. J.T.: Varbūt vēl kāds citāts? L.M.: Jozefa Boisa frāze, ka “ikviens ir mākslinieks, bet tikai mākslinieks to zina”. | |
| Atgriezties | |
