VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Latvijai topot. Laikmets un māksla
Aija Brasliņa
Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltīta izstāde
"No de facto līdz de iure"
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē
no 2008. gada 14. novembra līdz 2009. gada 4. janvārim
 
Mākslinieki Sv. Jēkaba kazarmās Rīgā. No kreisās: Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone, Kārlis Johansons. 1917. gada vasara
 

Tuvojoties 18. novembrim, spēkā pieņemas valsts deviņdesmitajai gads­­kārtai veltīto pasākumu un izdevumu vilnis, arvien biežāk uzmirdz svētku uguņošanai līdzīgais logotips "Iede­dzies par Latviju!".

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs jubileju sagaida ar izstādi "No de facto līdz de iure", par kuras patronu piekri­tis būt Valsts prezidents Valdis Zatlers. Izstāde atgādina un vēsta par mākslas un mākslinieku klātbūtni, lomu un no­zīmi izšķirīgo vēsturisko pārvērtību laikā, Latvijai topot. Paverot laika ro­be­žas plašāk par abiem zīmīgajiem vēs­tu­res datumiem, veidots ieskats norisēs no Pirmā pasaules kara un bēgļu gai­tām līdz jaundibinātās valsts pirmajiem pastāvēšanas gadiem, reizē izceltas par laikmeta zīmēm atzītas mākslas vērtības.

Mākslinieku redzējums, līdzdalība notikumos un ticība laikmeta idejām, neizslēdzot neizbēgamus maldus juku laikos, pavadīja Latvijas iecerēšanu, proklamēšanu, svarīgos de facto un de iure atzīšanas soļus. Tolaik nacionā­lās mākslas ideāli un kultūras patstāvības centieni tika iznesti cauri ilgstošai kara­darbībai, dramatiskam bēgļu pos­tam un krasām varu maiņām. Latvijas neat­karību pirmie uzdrošinājās pieprasīt dzejnieki. Dažbrīd, kad politiķiem šis sapnis šķita ekstrēms un pāragrs, neat­karības ideju apzināti loloja un virzīja vien nelielas inteliģences aprindas. Valsts tapšanu tādēļ var salīdzināt ar "kultūras projektu", kurā nacionālās kultūras saglabāšanas un veidošanas nodoms bijis viens no galvenajiem dzi­nējspēkiem. Vētraino pārmaiņu laikmeta izvirzītie virsuzdevumi vēl nepieredzēti atraisīja nacionālas paš­apzināšanās un patriotisma pacēlumu, radīja patiesu piederības sajūtu tautai, kvēlu emocionālo lādiņu un pārliecības patosu. Kļūdami par nozīmīgā un sa­režģītā laikmeta aculieciniekiem, doku­mentētājiem un iemūžinātājiem, vien­laikus arī par sava laika vēstures veidotājiem, rakstnieki to izteica vār­dos, bet mākslinieki vizualizēja.

Laikmeta noskaņas rosināja glezno­tāju Jāzepu Grosvaldu jūsmīgi atzīt: "Kas par iespēju jaunās Latvijas māksli­niekiem! Kas par iespēju tautas māk­slai - piedzimt reizē ar tēvzemi, kura stipra un brīva paceļas no pagātnes pelniem! (..) Kāds lielisks uzdevums nacionālajai mākslai - apdziedāt savas tautas un savas zemes ciešanas, postu, cīņu un uzvaru!" Jēkabs Kazaks savu­kārt deklarēja: "Ar Latvijas valsts pro­kla­mēšanu ir proklamēta latvju māksla. Tie asni, kuri cauri sveštautu slogiem mūs mierināja grūtās stundās, tagad var svabadi augt. Līdz ar to mākslai dota iespēja izteikt, kas mums mūsu jaunajā valstī jātur izcilus un pašā re­dzamākā vietā - mūsu īpatnējā tautas gara ievešana veco kultūras tautu saimē."

Ar Latvijas valsts dzimšanu sakrita toreizējās jaunākās mākslinieku paau­dzes spilgtais un pārliecinošais pietei­kums mākslas dzīvē un radikālu "jau­nās mākslas" uzskatu manifestācija. "Zaļās puķes" ideju mantiniekus, īslaicīgos "ekspresionistus", Rīgas mākslinieku grupas modernistus Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu, Niklāvu Strunki, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Oto Skulmi, Emīlu Melderi un citus viņu domubiedrus iegūtā valstis­kā neatkarība spārnoja radošas brīvības centieniem, drosmīgiem un netradicionāliem formas meklējumiem, kas iezvanīja jaunu attīstības pavērsie­nu Latvijas mākslā.
 

 
Jāzeps Grosvalds. Strēlnieki ziemā. 1916
 
Daļa no jaunajiem māksliniekiem, nacionālu jūtu vadīti, uzvilka karavīru šineļus, brīvprātīgi iestājoties un cīno­ties latviešu strēlnieku bataljonu ierin­dā. Liktenīgi un līdzīgi kā latviešu strēl­nieku pulki sašķēlās arī mākslinieku rindas, vienai daļai - Gustavam Klucim, Aleksandram Drēviņam, Kārlim Johan­sonam u. c. - ar pārliecību paliekot Padomju Krievijas pusē un par savu izvēli vēlāk samaksājot Staļina režīma nāves pļaujā.

Nacionālā drāma kara gados deva lielās strēlnieku un bēgļu tēmas. Pār­­dzīvojumu īstums un izteiksmes jauni­nājumi veicinājuši izcilākā veikuma iekļaušanu gan kādreizējā, gan taga­dējā Latvijas mākslas kanonā. Laikmeta liecības mākslas darbos sniedzas no pieredzētā vērojošas reportāžas un lakoniskām piezīmēm līdz spēcīgam, novatoriskam un sintezējošam māksli­nieciskam vispārinājumam. Mākslinieki piedalījās arī nacionālo simbolu - ka­ro­ga un ģerboņa - izveidē, radīja metus naudaszīmēm, pastmarkām, apbalvo­jumiem un citai tālaika pieprasītai atri­būtikai, piedāvāja plaši tiražēto iespied­darbu veidolus un grafisko dizainu.

Laikmeta vizuālā hronika nav iedo­mājama bez atsvešinātā, ar tehniku pastarpinātā notikumu, vides un per­sonāžu atspoguļojuma fotogrāfijā, kas summējas no neskaitāmiem ievē­roja­māko profesionālo fotogrāfu Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka, Mārtiņa La­piņa un anonīmu vai zināmu amatieru apstādinātajiem kadriem. Attēlos fik­sēto mirkļu dažādībā - no apzināta vēsturiska dokumenta, tiešas repor­tāžas līdz pilnīgai nejaušībai - izpaužas tehniskā medija un individuālā skatiena īpatnības. Fotouzņēmumi fascinē kā tālaika realitāti konstatējošas un pagāt­­­nes īstumu iemiesojošas liecības. Arī fotogrāfi, kas iznāca no saviem foto­salo­niem reālajā dzīvē, strēlnieku un bēgļu tēmas uztvēra kā būtiskas. To iemūžinājumā - no precīza dokumentē­juma līdz vispārinošam redzējumam - netrūkst vizuālu analoģiju ar māksli­nie­ku tvertajām ainām, kas savu­kārt pa­kļautas subjektīvai pārradīšanai māk­slas tēlos, ievērojot mediju specifiku un mākslas darbu formas pašvērtību. Saspēle starp mākslas darbiem un fo­togrāfijām, starp laikmeta reālijām un to transformāciju mākslinieku uztve­rē, starp dokumentalitāti un radīto māk­slas patiesību iecerēta kā viens no bū­tiskākajiem aspektiem izstādes kop­tēlā. Eksponātu atlase un ekspozīcijas risinājums šoreiz nepretendē uz izsme­ļošu pagātnes rekonstrukciju, tas arī ne­tiecas sekot ierastajai vēstures muzeju pamatekspozīciju specifikai.

Pēckara situācijā mākslas dzīve Lat­­vijas Republikā atjaunojās uz ekono­misko grūtību fona, to kompensējot ar  izcīnītās brīvības skurbināto kultū­ras ļaužu pašapziņu un enerģiju. Noskaid­­rojās jaunu kultūras institūciju nepie­cie­šamība, neatliekami izvirzot dienaskār­tībā kultūras mantojuma saglabāšanas, nacionālās mākslas kolekciju izveides un mākslas izglītības jautājumus. Poli­tiskajās pārmaiņās mākslinieki stājās arī jaunās valsts diplomātiskajā die­nestā. Latvijas de iure atzīšana atvēra robežas latviešu mākslas iesaistei Eiro­pas apritē un mākslinieku braucieniem uz tās svarīgākajām metropolēm - Parīzi, Berlīni un Romu -, kas sekmēja starptautisku kultūras sakaru izveidi.
 

 
Ansis Cīrulis. Strēlnieki slimnīcā. 1916
 
Latviešu mākslā pēc kara aktualizē­jās ar modernās pilsētas kultūru sais­tīta tematika un pastiprinājās moder­nistu paaudzes pievēršanās formas un pašizteiksmes problēmām, radot jaunas laikmeta zīmes. Saasinājās po­lemika par nacionālās mākslas turp­­­mā­ko virzību, līdz ar mākslinieku grupēju­mu veidošanos tika meklētas un apliecinātas katra pozīcijas. Izcīnot kaismīgas vārdu kaujas preses slejās un konfrontējoties bēdīgi slavenajā kas­parsoniādē, tradicionālisti un mo­der­nisti jeb "tēvi" un "dēli" pat sadūrās nesenajai pagātnei attāli radniecīgā vietējā "mākslas karā".

Sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" un mākslinieci Zani Ernštreiti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālisti gatavo arī ar izstādi saistītu izdevumu "No de facto līdz de iure: Latvijai topot. Laikmets un māksla", kas ieguvis at­balstu valstiski nozīmīgo pasākumu programmā. Krājumā paredzēts pub­licēt Latvijas Universitātes profesora Dr. habil. hist. Aivara Strangas, Māras Lāces, Gintas Gerhardes-Upenieces un izstādes kuratores Aijas Brasliņas rakstus, tādējādi iezīmējot vēstures procesu, mākslas parādību un mākslas dzīves notikumu kontekstu ekspozīcijā aptvertajam vizuālajam materiālam.

Pirms deviņdesmit gadiem vācu oku­pētajā Rīgā 18. novembra pievakarē Otrajā pilsētas teātrī (tag. Latvijas Na­cionālais teātris) svinīgi tika prokla­mēta Latvijas Republika. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks unikālā fotodokumentā notvēris vēsturiskā brīža izskaņu, kad Tautas padomes pārstāvji, publika un skatuves dziļumā izvietotais Reitera koris dzied "Dievs, svētī Latviju". Viens no laikmeta gara precīzākajiem "hronistiem" dzejnieks Kārlis Skalbe publicistiskajos tēlojumos "Mazās pie­zīmes" (1920) vēlāk komentējis: "Pelēks bija valsts dzimšanas dienas rīts 1918. gada 18. novembrī. Bet tie, kas pulcējās pie viņas šūpuļa, bija pilni iekšējas kvēles. (..) Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas silda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes." Pēc uzvaras pār Bermontu neatkarīgas valsts idejai bei­dzot noticēja latviešu tautas vairākums. Latvijas de iure atzīšanai 1921. gada 26. janvārī tauta nākamajās dienās uzgavilēja karogotās un "dziedošās" demonstrācijās Rīgas ielās. Gan de facto, gan de iure diplomātisko uzvaru kaldināšanā savu tiesu nenoliedzami devuši arī mākslinieki, pat ja piemi­nam tikai leģendāros Zigfrīda Meierovica "sabiedrotos" - latviešu mākslas repro­dukciju albumus, kam Rietumeiropā nācās liecināt par nacionālās kultūras esamību un kvalitāti.

Viena no izstādes "No de facto līdz de iure" atslēgām tās sagatavošanas gaitā uzieta "Mazajās piezīmēs" paus­tajā Kārļa Skalbes pārliecībā: "Es ticu, ka pasaule nedibinās tikai uz rupjām varas attiecībām, un tomēr es arī zinu, ka katra tauta pati sevi kronē ar savu varonību un kultūru. Ja šis vainags stāv tik augstu, ka neviens nevar viņu no­ņemt, tad viņš mums paliek. Un tas ir tas īstais de iure. Par mūsu atzīšanu mums ir arī jāpateicas mūsu jaunai, nacionālai kultūrai. Viņa mums deva spēku sev ticēt un tiem, kas mūs nepazina, iedvesa uzticību uz mums."
 
Atgriezties