VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Kolekcija kā atbildība un izaicinājums
Marita Batņa
Mākslas tirgus apskats pasaulē un Latvijā

Starp Latvijas kultūras ainā valdības iezīmētajiem "21. gadsimta projektiem" divi saistīti ar vizuālo mākslu. Projektu izaicinājumu un atbildības aspektu virknē principiālu vietu ieņem mākslas darbu kolekcija. Patlaban Latvijā ir vienlaikus aktuāla vairāku nozīmīgu mākslas krājumu attīstība.

 

Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma tapšana: starp pienākumu un vīziju

Pirms gada, runājot par kolekciju topo­šajam Laikmetīgās mākslas muzejam, tika lietota vēlamības un jautājumu forma (kon­ference "Kādam jābūt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam?" 12.10.2007.). Tomēr, laikam ritot,  bez lietišķi aprakstītas pieejas neiztikt. Muzeja krājuma koncepcija, kas formulēta Valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma izveidošanas nodaļas darba gaitā, pēc vadī­tājas Astrīdas Rogules atzinuma, veicina projektā iesaistīto publisko un privāto inte­rešu saskaņošanu un palīdz piesaistīt finansējumu.

Kā izejas punkts krājuma koncepcijā iezī­mēta atteikšanās no "muzeju domāšanas", ar to saprotot hronoloģisku pieeju krājuma izveidei. Tās vietā tiek piedāvāts veidot krā­jumu kā kolekciju, balstoties uz darbu auto­nomo vērtīgumu. Laikmetīguma atklāsme panākama ar atlasīto darbu nozīmi mākslas procesu (īpaši - pārmaiņu) kontekstā un mākslas ainā spilgtu autoru kvalitatīvāko sniegumu. Atsaucoties uz konceptuāli tu­viem laikmetīgās mākslas darbu kopumiem, koncepcijā minēta Fransuā Pino kolekcija Venēcijā un Ēriha Marksa (Erich Marx) kolekcija Berlīnē. Īpaši izceļams laikmetīgās mākslas kolekcijas princips - mākslas pro­cesa atspoguļojums tā daudzveidīgumā: te kā piemērs tiek uzlūkota Jūlijas Stošekas (Julia Stoschek) "mozaīkveidīgi" būvētā kolekcija Diseldorfā, kas parāda visdažādā­kās laikmeta noskaņas, paplašinot mākslas mediju iespējas, saplūdinot vai no­jaucot robežas starp tām. Nepieciešams piebilst, ka muzeja kolekcijas mēroga uzstā­dījums saistīts ar Baltijas reģionu: krājums ietvers Latvijas un Baltijas mākslu, kā arī ārzemju mākslas daļu. 

Nevar apšaubīt to, ka Kultūras ministrijas izveidotā starptautiskā ekspertu komisija sastādītu pārdomātu reģiona laikmetīgās mākslas izlasi, motivāciju gūstot būtiskajos principos: kvalitāte, nozīmīgums un daudz­veidība. No divpadsmit komisijas locekļiem  septiņi ir vietējie eksperti, bet pieci - tuvējo valstu autoritātes. Tomēr Laikmetīgās māk­­slas muzeja krājuma izveide diezin vai pakļaujama pilnīgi brīvai radošai pieejai, kas ir privātkolekciju privilēģija. Muzeja krājuma "sabiedriskais" uzdevums jau sākotnēji bijis aptvert to padomju un postpadomju laika avangarda mākslas mantojumu, kas tika ignorēts muzeju iepirkumos. Šodien no lai­ka distances aptveramais konteksts rada apstākļus tam, lai varētu aizpildīt "baltos laukumus". Par atbilstoši radušos iespēju papildināt valsts krājumu ar tajā trūkstošo mākslas daļu, koncepcijā pausts: "Vēlreiz no tās atteikties būtu nepiedodami," - tādējādi pamatojot, kādēļ kolekcijas veidošana uz­sākta pirms tās īstenās mājvietas tapšanas.

Muzeja acīmredzamā sūtība lielā mērā arī nosaka krājuma grupēšanu trijos satu­ris­kos virzienos. Divi no tiem ietilpst avan­garda mantojuma lokā: viens ietver 20. gs. otrās puses konceptuālos darbus, kuri iezī­mē izteiksmes līdzekļu lietojuma maiņu, otrs - t. s. nonkonformistu mākslu, kas ta­pusi 20. gs. 60.-90. gados un spēcīgāko izpausmi radusi 80. gadu "robežpārkāpēju" aktivitātēs. Trešais kolekcijas virziens izriet no aktuālo šī laika mākslas procesu atspo­guļojuma.

Līdzšinējā krājuma veidošanas pieredze pārliecina, ka laikmetīgās mākslas kolekcija ir izaicinājums: virzienu definējumi iezīmē vadlīnijas, taču ne vienmēr  nodrošina prak­tisko risinājumu. Šobrīd krājumā esošo 62 darbu iepirkumi veikti par atbalstītāja - AS "Aizkraukles banka" līdzekļiem tās noteik­tajā iepirkumu kārtībā. Sadarbības gaitā arī noskaidrojies, kādos medijos veidotu darbu iegādi banka var akceptēt: tradicionālos - jā, bet, piemēram, instalācijas un jaunos medijus - ne. Darbu atrašanās bankas īpa­šumā un glabāšanā tikai uz laiku līdz muzeja uzcelšanai neatceļ tās vēlmi pēc savas pār­liecības būt apmierinātiem ar ieguvumu. Šī nostāja, lai arī izraisa zināmu nožēlu, tomēr nav nosodāma, jo liecina par privātā part­ne­ra atbildīgumu. No bankas apsolītā resursu apjoma - miljons latiem - līdz šim izlietots nedaudz vairāk nekā desmitā daļa (aptuveni 120 tūkstoši latu): ar to finansēta darbu ie­gāde un atbalstīts ekspertu komisijas darbs.

Aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" gājusi soli tālāk, lai realizētu sistemātisku un patstā­vīgu pieeju kolekcijas veidošanā un dažādo­tu finanšu avotus. Krājuma izveides nodaļa izstrādājusi projektu, kas paredz apgūt "nonkonformistu virzienu", un uz tā pamata pavisam nesen piesaistīts finansējums - 630 539 eiro (80% no tā ir starptautiskie resursi, ko piešķīris Eiropas Ekonomiskās zonas Norvēģijas finanšu mehānisms, bet atlikušie 20%  - valsts līdzekļi). Naudu plā­nots izmantot kompleksi: darbu iegādei, res­taurācijai (t. sk. restauratoru apmācībai), digitalizēšanai, izpētei, dokumentēšanai un citām darbībām. Mākslas darbus - tāpat kā līdz šim - paredzēts iepirkt no privātko­lekcijām un māksliniekiem. Darbu at­lasei fundamentāli nozīmīgā mākslas darbu un autoru apzināšana ir aģentūras nodaļas uzdevums, kam, pēc vadītājas teiktā, ir vel­tīts un vēl tiks veltīts daudz spēka.

Jau agrāk kolekcijas tapšanā iesaistītie atzīmējuši, ka laikmetīgās mākslas mantoju­ma apguvi steidzina laikazoba postošā dar­bība, taču ne tikai - arī privāto tirgus inte­re­šu aktivizēšanās. Tas gan neatspēko cerību, ka muzeja darbība rosinās privātkolekcio­nā­rus un izveidos atskaites sistēmu, kas būtis­ka tirgus veicināšanai laikmetīgās mākslas mantojuma segmentā.

Kamēr krājumu izveides prioritātes saistī­tas ar "iekavētā apguvi", turklāt pastāv ie­robežojumi pieejā finanšu līdzekļiem, īpaši pievilcīgais interešu lauks - aktuālie mākslas procesi - galvenokārt izpaužas kā daļa no muzeja vīzijas. Šāda secinājuma rūgtumu var mazināt ar optimistisku skatījumu uz pro­jekta attīstību, jo tad, kad muzejs darbo­sies, mākslas dzīvei tajā vajadzētu kūsāt ar lielu vērienu. Ceļā uz to arī pašlaik īstenojas nozīmīgi pasākumi: izvēlētā konsultāciju firma Lordeurop (Francija) izstrādā muzeja darbības modeli, un pirmie priekšlikumi gai­dāmi rudenī. Par muzeja funkcionēšanu pirms ēkas uzcelšanas, sevišķi akcentējot sasaisti ar aktuālo mākslas dzīvi, jārūpējas arī nesen dibinātajai biedrībai "Latvijas Laik­metīgās mākslas muzejs". Biedrības darbībai atvēlētas projekta attīstītāja "Jaunrīgas attīstības uzņēmuma" telpas Andrejsalā, kur iespējams rīkot izstādes, iekārtot mākslinie­ku darbnīcas un darbu glabātavas. Kopumā nākas atzīt, ka ne jau pasaulē labi pazīstamā arhitekta Rema Kolhāsa va­dībā izstrādātais muzeja ēkas projekts būs galvenais priekšnoteikums, lai tas taptu par Baltijas laikmetīgās mākslas centru. Ja sek­mīgas notikumu attīstības gadījumā muzejs tiks atvērts 2012. gadā, jau nākamajā - 2013. gadā attiecībā uz tūristu piesaisti tam, iespējams, būs radies cienījams konku­rents: Viļņā iecerētais Zahas Hadidas projek­tētais mākslas muzejs. Astrīda Rogule vērtē, ka viens no Gugenheima muzeju ķēdes pos­miem kaimiņu galvaspilsētā sagādās starp­tautisko kultūras produktu, savukārt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs sniegs reģionālo mākslas piedāvājumu. Tā būtiskas sastāvdaļas ir īpaša mākslas kolekcija un šī reģiona mākslas procesu reprezentācija, ko muzejs var izcelt starptautiskā arēnā.


Daugavpils projekts - Marka Rotko mākslas centrs


Daugavpils pašvaldība ir apņēmības pil­na pilsētas cietokšņa ēkā "Arsenāls" izvei­dot Marka Rotko mākslas centru - pat ja nā­kamgad neizdotos piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu ēkas rekon­strukcijai. Pārliecību par veiksmi stiprina pa­nāktais: tehniskā un arhitektoniskā izpēte, skiču projekts, centra izveides koncepcija; gada beigās gaidāms tehniskais projekts. Plānos iezīmēts mērķis - 2011. gada nogale, kad centrs tiks atvērts atjaunotā "Arsenāla" telpās. Patiesībā ideja par centru attīstīta ko­pā ar Rotko meitu Keitu (Kate Rothko Prizel) un dēlu Kristoferu (Christopher Roth­ko): sākotnējais kontakts ar viņiem nodibināts pirms mākslinieka simtgades pasākumiem 2003. gada septembrī. Rotko "atgriešanās" Latvijā un Daugavpilī ir daugavpiliešu Fari­das Zaletilo un viņas kolēģu pilsētas Kultū­ras pārvaldē neatlaidīgā darba rezultāts.

Par tālāko projekta izaugsmi jādomā šādi: vai centrs būs vairāk nekā kultūrvides un tūrisma objekts, proti - vai Rotko vārds kļūs par pamatu tā atzīmēšanai pasaules mākslas dzīves kartē? Daži būtiski faktori pieļauj arī augstu mērķu uzstādīšanu. Vieta, kur dzimis Rotko, sniedz milzīgu priekš­ro­cību, ņemot vērā mākslinieka daiļrades kulta statusu Rietumu pasaulē. Ambīcijām piešķir jēgu ģimenes (bērnu) atbalsts - viņu dotā garantija pilsētas domei par to, ka centram, ja vien apstākļi būs atbilstoši, ilgtermiņa nomā tiks piešķirti 4-6 mākslinieka darbi. Vēl vairāk - "Arsenāla" velvētās galerijas Rot­ko atvases ir savaldzinājušas. Tas ir moti­vējošs faktors saistībā ar Rotko mākslas iz­stā­dīšanu. Tā kā "Arsenāls" ir lieliski pie­mērots Rotko darbu raksturam, to var iztē­loties kā vienu no tām īpašajām vietām, kas tiecas iemiesot ideālu saskari ar viņa māk­slas transcendentālo pasauli. Rotko darbu reprezentēšanas forma - norobežota medi­tatīvas noskaņas telpa ar zemu novietotiem lielformāta darbiem - guvusi ievērību. Slave­nākā ir Hjūstonas kapela ASV. Tiesa, var izrādīties, ka šādu modeli nav tik vienkārši materializēt, jo nojaušams, ka Rotko bērnu īpašumā ir galvenokārt daiļrades sākum­-posma - figurālie un t. s. sirreālisma un pār­e­jas perioda darbi, bet abstraktā ekspresio­nisma mantojums  atrodas muzejos un privātkolekcijās.

"Studija" Daugavpils Kultūras pārvaldē skaidroja, kāda ir "Arsenāla" izmantošanas kopējā vīzija. Loģisku centra saturisko daļu veido Rotko daiļrades un 20. gs. 40.-60. ga­du Ņujorkas mākslas vides atspoguļojums - ekspozīcijas un plaši izziņas resursi. Pievil­cī­ga ir vēlme atklāt Rotko mākslai radniecī­gu autoru, piemēram, Bārneta Ņūmena un Kli­forda Stilla  darbus. Bez tam tiek domāts par citiem ievērojamiem māksliniekiem, kas saistīti ar Daugavpili un reģionu kopā ar ro­be­žai tuvo Krievijas un Baltkrievijas teritoriju. Līdztekus kā nepieciešama tiek uzlūkota darbība, kas vērsta uz aktuālo mākslas dzīvi. Par to liecina mērķtiecīga plenēru "Marks Rotko" rīkošana - 25. sep­tembrī noslē­dzies jau ceturtais, un kopumā kolekcijā uz­krāti aptuveni 50 darbi. Tradī­cijas turpinā­šanai "Arsenālā" paredzētas 10-12 māksli­nie­ku rezidences, un nākotnē ir cerības aicināt arvien augstākas klases starptau­tis­kos māksliniekus. Visbeidzot, Faridas Zale­tilo skatījumā centrā jānotiek rosīgai ikdie­nas dzīvei - lekcijām, radošām darbnīcām, kursiem, iesaistot plašu vietējo sabiedrību. Akadēmisku sastingumu kā nevēlamu atzinuši arī Rotko bērni.

Jautājums par centra nokļūšanu starp­tautiski ievērojamu institūciju lokā tomēr saistāms ar varēšanu izrādīt pasaules nozīmes oriģināldarbus: Rotko, viņa laika­bied­ru un šodienas autoru veikumu. Vai centrs rīkos šādas izstādes, un vai veidosies sava - miljonos vērtējama kolekcija? Nesen dibinātā biedrība "Marka Rotko mākslas centrs" atrodas šī ceļa sākumā - uzturot saiti ar Rotko atvasēm, kam ir liela loma māk­slas aprindās, sadarbojoties ar atbalsta grupām (patlaban tās izveidotas ASV un Lielbritānijā), radot pamatu ziedojumu pie­saistei. Plānota arī spēku apvienošana ar Šagāla muzeju Vitebskā. Iespējams, šī akti­vitāte veicinās iekļaušanos "lielās mākslas" apritē. Vienota pārliecība un entuziasms allaž ir labs virzītājspēks, kas var radīt reālu efektu caur augsta līmeņa sakariem, lobiju pasaules mākslas aprindās un kapitāla īpaš­nieku vidū. Nozīmīgu ietekmi šī procesa vir­zībā jānovēl nesen Kultūras ministrijas vadī­bā darbu sākušajai centra saturiskās kon­cepcijas izstrādes padomei. Organizatoriskā ziņā projekta vadītāja Sarmīte Teivāne tālā­ko notikumu gaitu saista ar trīspusēju vieno­ša­nos starp biedrību, ministriju un pašvaldību.

Kā savveida centra iespēju simbolu var uzlūkot Rotko darbu kopiju tapšanu. Pro­jekta kuratore Zaletilo kopā ar Rotko dēlu Kristoferu un ar ASV vēstniecības atbalstu ne­cerēti veiksmīgi panāca prestižu muzeju iesaisti: starp tiem - Nacionālā mākslas gale­rija (National Gallery of Art) un Hiršhorna muzejs (Hirshhorn Museum) Vašingtonā, Modernās mākslas muzejs (MoMA, Museum of Modern Art) Ņujorkā, Beilera fonds (Beyeler Fondation) Bāzelē. Rezultātā Vīnē tehnoloģiski darinātas 40 darbu kopijas, ko atzinīgi novērtējuši arī eksperti. "Rotko istabā" var pabūt Daugavpils novadpētnie­cības un mākslas muzejā.


Rotko darbu mantotāji


Marks Rotko bija ievērojama mākslas per­sonība, kad 66 gadu vecumā - 1970. gadā - viņš labprātīgi aizgāja no dzīves. Apjomīgā radošā mantojuma sadale izvērtās par dra­ma­tisku stāstu, par ko rakstītas grāmatas un uzņemtas filmas. Tā centrālais fakts: Rotko meitas Keitas (dz. 1950) spoža uzvara tiesas prāvā, kurā tika atzīta Rotko testamenta izpildītāju iesaiste afērā ar mākslinieka darbu uzpircēju - galeriju Marlborough. Gale­ri­­jai tika ļauts iegādāt 100 darbus par tikai 1,8 mil­­joniem ASV dolāru un pārņemt vēl 698 darbus ar 50% komisijas tiesībām, tā­dē­jādi nodrošinot Rotko bērnu naudas fondā ne­adekvāti mazu ieguldījumu. Vainas sma­gumu palielināja atklājums, ka nopirktie darbi patiesībā tika "pieturēti" un visai drīz realizēti ar iespaidīgu cenas pieaugumu; konstatēti arī fakti par finanšu operācijām mākslīgi zemas vērtības uzrādīšanai vēl māk­slinieka dzīves laikā. Rezultātā Marlborough 70. gadu beigās nācās atdot Keitas pārziņā 698 darbus un vēl iemaksāt mantojuma fondā 9 miljonus dolāru. Vēlāk viss darbu apjoms sadalīts starp Keitu, Rotko dēlu Kris­toferu (dz. 1963), un Marka Rotko fon­du, kas tika nodibināts kā lielas radošā manto­juma daļas īpašnieks.

1986. gadā fonds nolēma aptuveni tūkstoti darbu dāvāt 19 ASV un Eiropas pub­liskiem un privātiem muzejiem. Iespaidīgs guvums tika Nacionālajai mākslas galerijai Vašingtonā: 296 gleznas (uz audekla un papīra) un vairāk nekā 600 skices. Galerija, kļūstot par lielākās Rotko darbu kolekcijas īpašnieci, ieņēma vadošo lomu mākslinieka daiļrades izpētē un popularizēšanā, tostarp aizdodot darbus izstādēm. 2003. gadā Rot­ko simtgadei veltīto ceļojošo izstādi galerija izveidoja no 21 darba, un togad Rīga - Lat­vijas Nacionālais mākslas muzejs - kļuva par izstādes pirmās prezentācijas vietu. Rotko meita un dēls aktīvi iesaistās tēva retrospektīvo izstāžu veidošanā. Jaunā­kās Rotko darbu izstādes Eiropā (līdz septem­brim tā bija skatāma Hambur­gā) rīkotāj­institūcija Hamburger Kunsthalle atzinusi viņu lielo palīdzību, organizējot darbu izstā­dīšanu no dažādām kolekcijām pasaulē.


LMS kolekcijas apsaimniekošana, ne izsaimniekošana


Latvijas Mākslinieku savienībai (LMS) pie­derošo mākslas kolekciju raksturo konkrētas iezīmes. Darbu kopums, kas iepirkts 34 ga­dos (1957-1991), plaši pārstāv Latvijas pēc­kara padomju laika mākslu no 1945. līdz 1991. gadam. Krājuma saturs: 2713 gleznas, aptuveni 7000 grafikas darbi, 1150 akvareļi, 286 oriģinālplakāti, 243 scenogrāfijas meti, 900 tēlniecības darbi, 1435 lietišķās mākslas priekšmeti, aptuveni 1500 keramikas darbi. Kopumā - vairāk nekā 15 tūkstoši vienības. Būtiska piebilde pie šiem vispārzināmajiem datiem: LMS patstāvīgums ļāva veikt darbu atlasi pēc kvalitātes kritērija, ko īstenoja mākslinieki, darbojoties iepirkumu komisiju sastāvā. Būdama vērtība, ko raksturo minē­tās iezīmes, kolekcija neatkarības laikos mag­nētiski pievilkusi intrigas, kuras raisās ap tās teorētisku izpārdošanu, "par" un "pret" ietveršanu nacionālajā muzeju krā­jumā un varbūtēju pāriešanu valsts īpašumā. LMS kongresā jūnijā no jauna ievēlētajam prezidentam Mārtiņam Heimrātam pierasta kļuvusi draudīgu paredzējumu par šīs kolek­cijas likteni atvairīšana. Dabisks izskaid­ro­jums intrigām ir fakts, ka LMS kā daudzu biedru organizācijā pretrunīgi uzskati ir ne­iztrūkstoši. LMS kongresa laikā atkal uzvir­moja jautājumi par kolekcijas nākotni, ko sīki aprakstīja žurnāls "Nedēļa" (16.06.2008.). Realitātē situāciju stabilizē apstāklis, ka sa­skaņā ar LMS statūtiem kolekcija ir neda­lāms veselums un par tās izmantošanu var lemt vienīgi kongress. Tas nozīmē, ka neviens darbs no kolekcijas nevar tikt nedz pārdots, nedz dāvināts bez kopēja lēmuma, un arī pēdējais kongress šai sakarā izmaiņas nav ieviesis. 

Praktiskie notikumi ar kolekciju pakļaujas rimtai attīstības gaitai. Darba priekšplānā ir inventarizācija, restaurācija, kartotēkas pilnveidošana, elektroniskās datu bāzes un virtuālā muzeja veidošana, par ko rūpējas 2001. gadā dibinātais LMS muzejs. Līdzte­­kus turpinās darbu izvērtēšana un iekļauša­na nacionālajā muzeju krājumā. Grūti apšau­bīt šī pasākuma atbilstību LMS kolekcijai, radot mehānismu, kurā tiek definēti muzeja kvalitātes darbi un piesaistīts finansējums tā uzturēšanai. Ik gadus ar pamatojumu pieprasītais finansējums no valsts veido aptu­veni 16 tūkstošus latu. Ņemot vērā, ka pa­beig­ta glezniecības, tēlniecības un plakātu darbu atlasīšana, bet grafiku un akvareļu atlase veikta daļēji, nacionālajā krājumā iekļautie darbi veido 28% no visas kolekci­jas. Process tiks noslēgts ar lietišķās mākslas un scenogrāfijas darbu izvērtēšanu. Otrs pārskatāmā nākotnē LMS valdes risināmais jautājums ir kolekcijas uzglabāšanas apstāk­ļu uzlabošana. Mārtiņš Heimrāts ir pārlieci­nāts, ka jāsagādā alternatīvas telpas Māksli­nieku namam, kura pagrabtelpā darbi tiek uzturēti līdz šim, kā arī iekārtots atklātais krājums (atsevišķi - Gaujas ielā - tiek glabā­tas tēlniecības un keramikas kolekcijas).

LMS kolekcijas apsaimniekošanas aktivi­tātes ir būtisks sākums ceļā uz ilgtermiņa īpašnieka - kolekcionāra stratēģiju. Uz tādu izvēli jo īpaši norāda muzeja uzdevumos ierakstītais un Mārtiņa Heimrāta apliecinā­tais nodoms nākotnē atsākt kolekcijas papil­dināšanu. Vadītājs saskata lielas iespējas kolekcijas pētnieciskai apguvei. Visādā ziņā apziņu par kolekcijas ekonomisko potenciā­lu nostiprinās LMS uzsāktā kolekcijas novēr­tēšana naudas izteiksmē. Līdzšinējā darbā LMS godam veikusi sabiedrisko misiju - krā­juma pieejamības nodrošināšanu, kas ietver lielu tiesu labdarības, jo izstādēm darbi tiek deponēti bez atlīdzības. Ienākumi veidojas no valsts dotācijas un darbu izīrēšanas pri­vāt­firmām. Kamēr prioritāra ir kolekcijas apzināšanas un uzturēšanas uzdevumu izpil­de, loģiski ir esošo situāciju saglabāt, nevis pieņemt ātrus un neatgriezeniskus lēmu­mus. Raugoties uz tālāku nākotni, tīkams būtu tāds attīstības ceļš, kurā efektīvi noritē­tu kolekcijas papildināšana, aprite un peļņas iespēju izmantošana. Atzinību pelna tas, ka valde domā par ekonomiski lietderīgiem nākotnes risinājumiem; kā viena no iespējām līdz šim apskatīta sadarbība ar ieinte­re­sētām pašvaldībām kolekcijas daļu eksponēšanā. Jācer, ka valde kongresam priekšā liks rūpīgi izvērtētus un sagatavotus darbības modeļus.

LMS 60.-90. gadu mākslas krājums no­teikti ieņem paralēlu vietu līdzās Laikme­tīgās mākslas muzeja topošajai kolekci­jai. Muzeja krājuma veidošanas vadītāja Astrīda Rogule ir paudusi, ka neatbalsta LMS kolek­cijas ieguvi, bet darbu aizņemšanos uz izstā­dēm - labprāt. Tādējādi sagaidāms, ka Laikmetīgās mākslas muzejs un LMS kļūs sabiedrotie un abas kolekcijas būs veselīgi konkurējošas un viena otru papildinošas.
 
Atgriezties