VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Naudas ir vairāk nekā ideju
Laima Slava
  Intervija ar Latvijas Republikas kultūras ministri Helēnu Demakovu 2008. gada 18. martā

 
Helēna Demakova
 

Laima Slava: Kādi apstākļi pamudinā­juši Kultūras ministriju uzņemties inicia­tīvu radošo industriju attīstīšanai?

Helēna Demakova: Atbilde meklējama vienā no mūsu konferencēm "Septiņas māsas" par rado­ša­jām industrijām, kas diezgan nepārprotami pauda, ka Eko­­no­­mikas un Izglītības ministrijas ir vājas. Ekonomikas mini­strijā ilgstoši nebija ministra, bet Izglītības ministrija pati par sevi ir vāja, ar šauru zināšanu loku. (Šobrīd situācija ir labāka, ir stabili ministri.) Šai nav jābūt Kultūras ministrijas iniciatīvai, man patika Vēsmas Konteres "Dienā" teiktais, ka tas nav Kultūras ministrijas uzdevums. Absolūti ne, tā ir tīri ekonomikas lieta, bet kā aktīva politiķe, kas darbojas savas partijas valdē, es vienkārši nevaru noskatīties uz bezdarbību. Atšķirībā no Igaunijas, kur gan premjers, gan ekonomikas ministrs bija aktīvi iesaistījušies Eiropas struktūrfondu novir­zīšanā ar iezīmētu budžeta ailīti "radošā industrija", Latvijā nekas tāds nebija noticis, jo Ekonomikas ministrijai bija grūti saprast, ka tas ir kaut kas autonoms. Lai arī igauņiem līdzekļi ir nelieli, runa ir par sapratnes veidošanu. Kultūras ministrijas resursi tiek izmantoti nevis kaut kādām biznesa aktivitātēm - pasarg, Dievs! - bet tieši izpratnes veidošanai. Tieši fundamentālās bāzes stiprināšanai, kur kā virsprodukts tautsaimniecībā radīsies biznesa slānis.

L.S.: Un kā tieši noris sadarbība gan ar valsts, gan varbūt arī ar nevalstiskajām un privātajām struktūrām?

H.D.: Jau pieminēju Ekonomikas ministriju, kur mums ir izveidota kopīga darba grupa, kas varbūt skan birokrā­tiski, bet savā ziņā tas ir vienīgais veids, kā izkustināt no stagnāci­jas. Līdz šim ir darbojusies 2006. gadā ar manu rīkojumu nodibinātā Dizaina padome pie Kultūras ministrijas, kas ir aplam. Ar ekonomikas ministru vienojāmies, ka padome būs pie viņiem. Pašreizējais ekonomikas ministrs ir gatavs to pārņemt, un noris jaunas Dizaina padomes veidošana pie Ekonomikas ministrijas. Visnopietnākais sarunu partneris līdz šim man un Kultūras ministrijai ir bijis Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, izglītots un daudzpusīgs cilvēks, kurš saprot šī biznesa īpatnības.

Nākotnē mana lielā cerība ir izveidot kopā ar ieinteresē­tiem uzņēmējiem kopīgu dizaina apmācības atbalsta pro­grammu. Tas nozīmētu, ka valsts ar struktūrfondu palīdzību atbalsta vecāko kursu dizaina studentu stažēšanos vai pat iesaistīšanos uzņēmumu darbībā. Uzņēmēji cieš ļoti lielus zaudējumus, izstrādājot jaunus dizaina prototipus, - par to es pati vairāku dienu garumā pārliecinājos "Latvijas finierī", kur viena koka zirdziņa prototipa izstrāde izmaksā apmēram 40 000 latu. Lai stiprinātu šo augsto pievienoto vērtību, valstij ir jāatbalsta uzņēmējdarbība. Tā varētu būt īpaša stipendija tiem augstāko kursu studentiem, kas iesaistās uzņēmējdarbībā. Kad nevis uzņēmējs maksā viņiem algu, bet valsts piemaksā, un iegūst gan uzņēmējs, gan students. Jau vairākus gadus esmu runājusi par šo tēmu Ekonomikas ministrijā, vistraģiskāk bija, kad ministrs bija Kariņš, tad vispār saruna nevarēja notikt, viņš nesaprata, par ko es runāju. Šobrīd ledus ir izkustējies.

Mums ir parakstīts nopietns protokols arī ar Rivžas kun­dzi, kura problēmu saprata, bet viņai bija ļoti grūti vadīt minis­triju, kad valsts sekretārs torpedēja tās darbu, ilgstoši nenāca darbā un tiesājās, - tā nevar būt, jo administratīvo un finansiālo atbildību uzņemas valsts sekretārs, bet minis­tram ir jāvirza idejas, taču viņš nevar virzīt idejas, ja nav komandas. Rivžas kundze bija laba ministre, bet komanda darbojās pret viņu. Viņas lielais nopelns radošo industriju kontekstā, kam būs ļoti lielas un tālejošas sekas, - gastrono­mijas koledža Rīgā. Tagad tai jau vieta ir izvēlēta - spīķeros. Pateicoties Rolandam Lappuķem, kas bija aktīvs vēstnieks Francijā, mums izveidojās kontakti ar Francijas skolām. Francijā gastronomija ir Kultūras ministrijas, pie mums - Izglītības ministrijas pārziņā, līdz ar to bija nepieciešams šis starpministriju dialogs. Mēs to iesākām, Izglītības minis­trija tagad turpina, un arī es esmu daudz strādājusi ar Rīgas domi, lai tiktu atrisināts spīķeru jautājums, lai tiešām būtu jauna, moderna, starptautiska gastronomijas skola, - tas ir tipisks radošo industriju paraugs, kam nav nekāda sakara ar Kultūras ministrijas naudām vai citu interešu ierobežošanu, vienīgi ar pareizu vīziju, kā valstij jāattīstās. Var jau kritizēt kapi­tālismu, bet to var darīt arī, labi ēdot, nevis aprobežo­joties ar karbonādēm ar majonēzes rūtiņām par vēl bargāku naudu.

Mums ir arī nevalstiskie partneri. Esam uzticējuši mācību programmu papildinājumu - dizaina izglītības pamatu ievie­šanu visos kultūrizglītības līmeņos - nevalstiskajai orga­nizā­cijai Dizaina informācijas centram. Es pati esmu iepazinusies ar darba grupas sastāvu, finanšu sadali, ar darba grafikiem, kas jāveic līdz vasaras vidum. Budžeta grozījumos tika pie­šķirti 100 000 latu šo jauno mācību programmu izstrādei.

Manuprāt, izglītības bāzei ir jābūt savietotai ar funda­­­men­tālās mākslas apguvi. Ojārs Pētersons saviem studentiem Vizuālo komunikāciju nodaļā obligāti liek apmeklēt zīmēšanu, gleznošanu, mākslas vēsturi. Bez tā nav iespē­jams beigt Mākslas akadēmiju. Tāpēc es esmu skeptiska pret jaunradī­tām mākslas augstskolām ar dizaina programmām, kurām nav dziļā kultūras tradīcijas fundamenta. Mēs stiprināsim savas koledžas, stiprināsim savas trīs kultūras un mākslas augstskolas, veidosim jaunu dizaina koledžu Liepājā, bet tas ir starpposms starp mākslas skolu, ko Smaida Rubeze ļoti veiksmīgi vada, un augstskolu, kurā, pateicoties Kalles Bjoršmarka un Kristīnes Briedes iniciatīvai, jau ir ieviesta interaktīvā, multimediālā dizaina apmācība, taču koledžas līmeņa iztrūkst. Un tas būtu milzīgs impulss visam Dienvid­kurzemes reģionam.

L.S.: Šie pasākumi, kas ļoti koncentrēti tagad ir sevi pieteikuši, varbūt arī rada bažas mākslinieku vidē, vai, pievēršoties radošo industriju attīstīšanai, nekomerciālie mākslinieki netiek atbīdīti, par viņiem Kultūras ministrija vairs negrib domāt...

H.D.: Nav nekādas abstraktas Kultūras ministrijas, ir tie paši speciālisti, kas nodarbojas ar to, ar ko līdz šim, vai tas būtu teātris, vizuālā māksla vai kas cits, - vienkārši latvieša daba acīmredzot ir tāda, kas nespēj saprast, ka mēs arvien izplešamies. Arī kultūras ministram ir cits profils, domāju, ka manā laikā tas ir iedibināts. Ceru, ka kultūras ministrs nekad vairs nebūs tikai tāds skaisti runājošs cilvēks, lentīšu griezējs, kas nenāk ar jaunām iniciatīvām. Taču tas nekādā ziņā neno­zīmē nobradāt to, kas jau bijis labs fundamen­tā­lajā kultūrā vai kultūrizglītībā. Ja runājam par dizaina izglī­tību, tad ne jau uz pamata programmu rēķina. Mēs tikai paplašināmies. Mēs neko nelikvidējam. Tāpat ar fun­da­men­tālo kultūru. Viens no kreisiem jauniem ģēnijiem, ar kuru man iznāca saskare un kurš kritizēja šo mūsu reāl­politisko darbību, kas ir nepieciešama, lai mēs nepaliktu nabagi Eiropas nomalē, uzdeva man ļoti muļķīgu jautājumu: kādā sakarā ir jāsubsidē Opera, tā taču pati pelna! Tagad es cīnos par diviem miljoniem lielākām dotācijām Operai nākamgad. Tāpat mēs redzam, cik nopietni ir augušas algas dažādās jomās - Nacionālajā bibliotēkā, piemēram, tās ir daudzkār­šojušās. Kultūras jomā vispār - vai tas būtu man­to­jums vai citas nozares - ļoti nopietni līdzekļi ir nākuši klāt. Pret mūsu simt desmit miljoniem minētie simt tūkstoši ir vienīgā nauda, kas kā papildinājums paredzēta dizaina ievie­šanai kultūrizglītības sistēmā. Vai tas ir kāda kreisa kritiķa, kurš var atsaukties uz kaut kādiem kanoniskiem, gandrīz simt gadu veciem tekstiem, pūļu vērts? Tā ir pro­cesa primitivi­zēšana. Vai tad labāk, lai kultūras ministri tikai staigā pa izstāžu atklāšanām un klausās garlaicīgas runas, nevis nodarbojas ar to, ko citi ministri nav izdarījuši? Es nāku no partijas, kurā mēs esam ļoti, ļoti darbīgi cilvēki. Vienkārši noskatīties, ka Latvija neieiet tajā nišā, kur varētu ieiet ar mūsu milzīgo potenciālu, - tā ir nodevība pret vēlētāju, kas ir vēlējis par aktīvu cilvēku.

Nav noslēpums, ka manā laikā sākās arī kultūras manto­juma digitalizācija - arhīvos, muzejos, bibliotēkās, kam nebija ne santīma; tā nauda tika izcīnīta vēl Emša valdības laikā. Šodien ­tiek uzsākta arī kinomantojuma digitalizācija.

Runa ir par papildu komponentiem, kas ir svarīgi. Arī pelnīt naudu. Jo ir taču tā, mīļie latvieši: ja naudu neno­pel­na, tā ir jāaizņemas vai jāzog. Un tad vienā brīdī ir pilnīgs fiasko. Uzskatu, ka mums ir jāiet uzņēmējdarbībā, mēs neva­ram tikai tirgot apaļkokus, mums ir arī jārada simts un viena lieta! Es nedomāju, ka brīvā tirgus apstākļos tam varbūt ne-ģēnijam, kas ir beidzis Mākslas akadēmiju un nespēj sarīkot personālizstādi, kā politiska protesta forma būtu jāizvēlas kāda aplama darbavieta, drīzāk jārada viņam iespēja iet uz kādu reklāmas aģentūru vai kur citur, kur viņš var likt lietā savas radošās izpausmes un saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu.

L.S.: Reklāmas industrija ar naudas vilinājumu jau savā laikā ir nosūkusi ne viena vien talantīga mākslinieka radošo spēku...

H.D.: Es tādēļ runāju tieši par tiem māksliniekiem, kas mācību periodā ir sapratuši, ka negrib sevi īstenot tīrā daiļ­radē. Tagad ir vērojams gluži pretējs process nekā savu­laik, kad, lai izdzīvotu, bija nepieciešamība mesties reklāmas biznesā, - tagad māksla tiek agresīvi pirkta! Ļoti agresīvi tiek veidotas privātkolekcijas, ir izstādes, kuru darbi tiek izpirkti, pirms izstāde atklāta. Vai tās ir korporatīvās inte­re­ses kā bankām vai privātkolekcionāri, kas sacenšas, kurš vairāk nopirks, - nauda tirgus apritē ir liela! Es runāju tikai par tiem, kam ir neīstenojies radošums.

L.S.: Ja bažas nav pamatotas, vai ir kas jauns, kas tiek piedāvāts tieši vizuālajām mākslām? VKKF padomes joprojām satraucas, ka līdzekļu, ko dalīt, attiecībā pret pieprasījumu ir maz. Arī radošo darbnīcu jautājums ir aktuāls. Vai ir domāts, kā vēl vairāk atbalstīt tieši radošo procesu?

H.D.: Pirmām kārtām jāsaprot, ka viss nevar notikt vien­laicīgi. Vizuālā māksla tomēr ir tikai viena no jomām, bet valstij ir jādomā par radošo procesu kopumā. Kad sāku strā­­dāt, es zināju par Egila Rozenberga ļoti nopietnām iestrādēm Zvārtavā, veidojot rezidenču centru, kas turpina attīs­tīties. Mēs no ministrijas puses tam sekojam. Pakāpeniski burtiski tukšā vietā ir radītas jaunas sistēmas radošam atbal­­stam, piemēram, Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja. Ļoti sva­rīgi tomēr ir uztvert iniciatīvas no apakšas. Ir jābūt aktīviem cilvēkiem, nevalstiskajām organizācijām, kas rosina, un valsts tikai seko. Nevar būt tā, ka mēs no augšas tagad uzspiedīsim kaut ko kādai nozarei. Tā bija Noras Ikstenas un Latvijas Lite­ratūras centra iniciatīva, ļoti nopietna un pa­matota, tādēļ arī man ir pietiekama argumentācija, zinot iesaistītos spēkus, pārliecināt Finanšu ministriju par Vents­pils centru.

VKKF nav vienīgais avots. Pagājušā gadā mēs pirmo reizi esam deleģējuši valstisku funkciju izpildi ar trīs gadu līgu­miem daudzām nevalstiskām organizācijām, ļoti jaudīgām. Tas ir pirmais atbalsts radošumam, kur pašas organizācijas izvēlas, ko atbalstīt. Mums ir trīs gadu valsts līgumi ar trim vizuālās mākslas organizācijām, tātad stabils finansējums: tas ir Laikmetīgās mākslas centrs, kur finansējums ir trīskār­šots, "Noass" un RIXC. Vienīgais, ko mēs no viņiem esam prasījuši (un tā ir mana strikta prasība) - pēc pusotra gada atskaitīties, ar kādiem privātiem resursiem viņi ir runājuši. Privātie līdzekļi pašlaik ir ļoti lieli. Ir izveidojušies divi vērā ņemami fondi - "Aizkraukles bankas" fonds un "Rietumu bankas" fonds. Ļoti nopietni tieši nekomerciālās aktivitātes atbalsta kā "Hansabanka", tā "Unibanka". Viena no minēta­jām vizuālās mākslas organizācijām - es nesaukšu vārdā - kategoriski sākotnēji iebilda: ko ministre iedomājas, ka viņiem jāstaigā ar cepuri apkārt, viss ir jāfinansē valstij! Ja nevīžo tikties un kaut reizi mēnesī uzrakstīt kādu vēstuli, tad mēs domāsim, vai savu atbalstu turpināt.

Tā kā izdevās valdības deklarācijā iekļaut alternatīvās kus­tības, kurās tiešām ir runa par radošumu, tad mums trīs gadu līgums ir arī ar "Skaņu mežu" un "Arēnu", kas ir jau­nās mūzikas festivāli. Šis atbalsts skaņu mākslai, kas dzimst, ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Manuprāt, tā ir no visām mākslas for­mām visapdraudētākā - ļoti komplicēta, ar mazu auditoriju, vēl mazāku nekā laikmetīgajai mākslai. Šogad mums būs jāveido konkurss par ilgtermiņa sadarbību literatūras jomā, ir deleģējums Jaunā teātra institūtam - tas ir stabils finan­sējums, un tādus piemērus varētu minēt vēl. Ir jāsaprot, ka katrā jomā pakāpeniski veidojas dažādi atbalsta fondi, bet nekas jau nav jāizgudro no jauna, ir jāturpina iesāktās pro­grammas, nevis tās jālauž, ir jāaudzē kaut kas klāt.

Ļoti svarīgi ir nostiprināt tādas lietas, kas jau iegājušas kultūrvidē. Mēs atceramies vēlmi kādreiz likvidēt mūsu līdz­­dalību Venēcijas biennālē - tā arī ir nopietna nodokļu mak­sātāju nauda, kas aiziet radošā procesa atbalstam. Ja runājam par stabilām lietām, kas ļoti reti izskan publiskā telpā, tad ir arī Kultūras ministrijas rīkotais konkurss par iespējām uzturēties Cité darbnīcā Parīzē. Kad es atnācu, tāda konkursa nebija. Tagad ir noregulēts, ka tas notiek konkursa kārtībā, kuru izvērtē ļoti nopietna komisija.

Bet pats galvenais, kas noticis pēdējo gadu laikā, ir lielie festivāli. Vai tas būtu "Francijas pavasaris" Latvijā un "Pār­steidzošā Latvija" Francijā vai ļoti nopietnie festivāli šogad - Vācijas festivāls Latvijā un Latvijas festivāls Vācijā, Krievijas dienas Latvijā un Latvijas dienas Krievijā, kā arī Lat­vijas līdz­dalība Gēteborgas grāmatu tirgū -, tie ir lieli līdzekļi, kas augstākā profesionālā līmenī ieiet radošajā procesā. Runājot par Alises Tīfentāles veidoto fotoizstādi Maskavā - tie ir līdzekļi, kas ieguldīti radošajā pro­cesā: cil­vēkiem, kas radījuši darbus īpaši šai izstādei, kas veidojuši katalogu. Ģeniālā Ramonas Umblijas plakātu izstāde mūsu sarunas laikā vēl turpinās Vinzavodā, absolūtā top vietā Maskavā! Tikko mūsu prezidents atklāja Latvijas kultūras dienas Vācijā, kur ir ļoti daudz dažādas elektronis­kās māk­slas, mūzikas aktivitātes, daudz jaunradītu vērtību. Īpaši pasākumi tiek producēti Gēteborgas grāmatu tirgum. Fes­­ti­vāli ģenerē papildu līdzekļus kultūrai un radošam procesam. Tieši tam procesam, kas top šeit un tagad.

Arī konkurss par pieminekli padomju deportācijās cietu­šajiem bija milzīga līdzekļu pieplūde vizuālajai mākslai! Mēs varējām pārliecināties gan par savas tēlniecības kvalitāti, gan par kreativitāti vispār, un nopietni naudas līdzekļi aizgāja uzvarētājiem, no kuriem divi ir latvieši un viens - ārzemnieks.

Iniciatīvu ir tik daudz, ka tāds žurnālists vēl nav dzimis, kas to visu varētu aptvert. Ar to es gribu teikt, ka kultūrpo­litikas kvalitāte ierēdņu līmenī mums diemžēl ir augstāka nekā izvērtētāju līmenī.

L.S.: Kā veicas ar Laikmetīgās mākslas muzeju, jopro­jām lielāko iztrūkumu mūsu aktuālajā mākslas scēnā? Pastāv arī uzskats, ka muzejam būtu jāvada laikmetīgās mākslas process, un, kamēr muzeja nav, šis process ir maz efektīvs...

H.D.: Laikmetīgās mākslas muzejs ir procesa vainagotājs, bet ne līdz galam katalizators. Ir ļoti svarīgas tādas mākslas telpas, kas pašorganizējas. Jo kaut kādā veidā šis muzejs būs - patīk tas mums vai ne - smagnēja valstiska institū­cija. Katrā ziņā - valsts dotēta institūcija. Pat ja tai būs sabiedris­kas organizācijas statuss, kas būtu vislabāk. Vienalga, tas nozī­mēs smagnējas atskaites procedūras Valsts ieņēmumu dienes­tam un Valsts kontrolei, kas, protams, ir labi.

Process nekad nav virzāms. Tie, kas 1917. gadā sanāca Cabaret Voltaire telpās Cīrihē, lai rakstītu savu pirmo dada­isma manifestu, nebija valsts vadīti. Futūrisma manifests tapa pretēji tābrīža Itālijas valstij utt. Kad Oļegs Tillbergs vāca sa­vus pirmos, kā viņš teica, hlamus, tas nenotika ar pa­domju valsts svētību. Viņš to darīja un visu organizēja pats. Arī manas pirmās izstādes bija tikai kaislības, mīlestības pret mākslu auglis. Negribas kļūt patētiskai, bet tam nebija nekāda sakara ar institucionālām struktūrām. Sorosa fonds, kur varēja kādu atbalstu dabūt, radās vēlāk. Naudu pirma­jai Baltijas valstu mākslinieku izstādei Tallinā Krisbergs An­dreja Kaufmaņa klātbūtnē iebēra manā dermatīna port­felītī, jo mums nebija pat, par ko benzīnu transportam nopirkt. Ir jābūt entuziasmam no mākslinieka, no kuratora puses, valsts uzdevums ir tikai sekot nopietnām privātām iniciatīvām.

Jau kuro gadu pēc kārtas "Dienas" kultūras balvu iegūst vizuālajās mākslās ļoti cienījami cilvēki. Taču viņi iemieso to, ko savulaik, pirms 12 gadiem, rakstīja manis bezgala cienītais Eduards Kļaviņš izstādes Personal Time katalogā (1996) par Imanta Lancmaņa mākslu, kura radās uz vietējo auto­ri­tāšu virtuozā postimpresionisma fona. Šobrīd iztrūkst cilvēku, kuriem patiesi rūp laikmetīgā māksla, iztrūkst balss publis­kajā telpā par to, kas ir starptautiski konvertējama vērtība.

L.S.: Ja runājam par starptautiski konvertējamām vērtībām, tad labprāt informēju ministri, ka vēl kā žur­nāla galvenā redaktore saņēmu uzaicinājumu pieteikt divus jaunus autorus starptautiskai izstādei L'Art en Europe ("Māksla Eiropā"), ko organizē franču vizuālās mākslas žurnāls BeauxArts magazine, pieaicinot 27 Eiro­pas "prestižāko laikmetīgās mākslas žurnālu vadītājus". Ar prieku viņi akceptēja Katrīnas Neiburgas un Mika Mitrēvica kandidatūras. Pašlaik noris sarunas par kon­krētiem darbiem, kas tur tiks realizēti.

H.D.: Manuprāt, izcilākais notikums izstāžu dzīvē Latvijā - tagad es nerunāju kā ministre, jo politiķiem tur nav jājaucas iekšā, es runāju kā cilvēks, kurš pārskatāmā nākotnē atgrie­zīsies pie mākslas kritikas un teorijas, - izcilākais pienesums laikmetīgās mākslas kustībai kā procesam pagājušajā gadā nebija ne Andrejsalā, nedz oficiālajās izstāžu zālēs. Visnopiet­nākā jaunradītā vērtība bija Viestarta Gailīša kūrētā izstāde jaunajā industriālajā zonā Pārdaugavā ar nosauku­mu "Skan". Absolūti kaut kas nebijis, inovatīvs un tiešām atkal robežas pārkāpjošs. Pilnīgi svaigs. Un tas palika ārpus jebkādām nominācijām un balvām. Mēs ar domubiedriem bijām visai satraukušies par tādu nospiedumu publiskajā telpā.

L.S.: Un tomēr - kas šobrīd notiek muzeja, ja tā var izteikties, virtuālajā telpā?

H.D.: Pakāpeniski tiek veidota kolekcija. "Studija" būs pir­mā, kas uzzinās, ka esam ieguvuši ļoti ievērojamus līdzek­ļus, daudzus simt tūkstošus eiro! "Jaunie "Trīs brāļi"" ir vinnējuši lielā konkursā nonkonformiskā mantojuma izpētei, iepirk­ša­nai utt. Tas nozīmē, ka mēs varam pirkt visu mākslu pirms 1991. gada no šī reģiona - ieskaitot lietuviešu, igau­ņu, krie­vu. Veikt dokumentāciju. Arī darbus, kas ir iesākti tajā laikā un pabeigti varbūt pēc desmit gadiem. Kad es te atnācu strādāt, valsts sekretārs strikti pateica, ka norvēģi šo naudu ir iezīmējuši un Latvijas valstij tur nav teikšanas. Bet man ir tāda dīvaina daba, es aizlidoju uz Norvēģiju, tikos ar abiem atbildīgajiem ministriem - kultūras ministru un ārlietu ministru -, kuri, paldies Dievam, bija no radnie­cīgās konser­vatīvās partijas, un stingri viņiem noprasīju: vai tiešām to naudu dodat tikai tam, ko jūs uzskatāt par vaja­dzīgu? Viņi bija ļoti sašutuši, teica, ka esmu dezinformēta, ka nauda domāta tam, ko Latvijas valsts uzskata par savām priori­tā­tēm. Mūsu prioritāte tomēr ir kaut kādā veidā salikt pa plauktiem to, kas noticis padomju laikā. Runa ir par vizuālo mākslu un topošo Laikmetīgās mākslas muzeju. Viņi teica - nav problēmu, rakstiet to savās prioritātēs. Mēs izgājām cauri ļoti sarežģītam procesam, aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" piedalījās konkursā kopā ar daudziem pretenden­tiem. Viens projekts, kas ir ieguvis šo norvēģu naudu, jau publiskajā telpā ir izskanējis: Kuldīgas koka arhitektūras mantojuma restaurācija, namu atjaunošana augstākajā līmeni; otrs ir šis nonkonformiskās mākslas mantojuma projekts. Tā ka sāksim pirkt, sāksim dokumen­tēt, mākslas zinātniekiem būs lieli līdzekļi - varu iepriecināt tos, kas lasa šo rakstu!

Lai tiktu līdz ēkai, līdz Rema Kolhāsa brīnišķīgajai vīzijai, ir jāveic virkne soļu. Piemēram, nesen, kad bijām ar pa­dom­ niekiem tur, ēkā Andrejsalā, vairākiem no mums palika fiziski slikti no azbesta izgarojumiem šajā telpā. Ir jātiek vispirms vaļā no azbesta un tad jāvirzās uz priekšu. Pārāk strauji arī mēs nevirzīsimies, taču nav jau jānotiek tā, kā teica Veņečka Jerofejevs, "lēnām un nepareizi", bet jānotiek secīgi. Mēs strādāsim pie projekta, nevar muzeju būvēt vienlaicīgi ar bibliotēku. To es esmu solījusi arī Latvi­jas Ban­kas prezidentam, bet bibliotēkas būvniecība noritēs ļoti strauji. Bibliotēkas tehniskais projekts tapa trīs gadus, domāju, ka muzeja tehniskā projekta izstrāde tik ilgi neies, jo bibliotēka ir daudz sarežģītāks organisms, bet arī tas prasīs zināmu laiku. Paralēli ir jāstrādā pie pārvaldes modeļa. Dažādas idejas šobrīd tiek cilātas un izvērtētas. Dau­dzās iesaistītās puses ceļā uz šo muzeju - privātie atbal­stītāji, aģentūra, andrejsalieši... tas viss ir daudz nopietnāk jākoor­­dinē. Izskatās, ka mēs diversificēsim atbalstītājus: "Aizkraukles banka" vairāk atbalstīs tradicionālo mākslu, mazāk tradicionālai tiks piesaistīti jauni sponsori. Jāsaprot, ka tas ir bezprecedenta gadījums, ka mēs vienlaicīgi virzām trīs nozīmīgas kultūras būves un vēl Liepājas koncertzāli, - tāda gadījuma Latvijas vēsturē vēl nav bijis.

L.S.: Muzeja lietas taču arī ēkas nozīmē virzās uz priekšu ne jau tikai ar valsts kapitāla palīdzību?

H.D.: Protams! Privātkapitāls ir jau finansējis Rema Kol­hāsa skiču projektu, un Jaunrīgas attīstības uzņēmums tur­pina finansēt aktivitātes Andrejsalā, katru gadu ieguldot vairākus simtus tūkstošu latu. Privātā biznesa lielais ieguldī­jums ir arī tas, ka viņi šīs daudzās aktivitātes, kas ir devušas lielu enerģētiku visai mākslas videi, ielaida savās telpās bez nomas maksas. Arī tur tiek piesaistīti dažādi
 
līdzekļi no dažādiem avotiem, plus vēl arī VKKF nauda. Man ir tāda sajūta, ka šobrīd pat ir vairāk naudas nekā ideju.
 
Atgriezties