VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
AKADĒMIJAS ATMIŅU KLADE
Vilnis Vējš
  Lienas Bondares un Ivonnas Zīles darbu izstāde "Parfīms" (grafika un glezniecība)

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 5. aprīļa līdz 13. maijam
 
Ivonnas Zīles un Lienas Bondares kopīgā izstāde "Arsenāla" Radošajā darbnīcā suģestēja ar pārliecību, ka glezniecība var kalpot kā intīmu izjūtu izteikšanas veids un ka šai izteikšanai labi noder sen aizmirstā žanrā - skolnieču atmiņu kladēs - izkopta metaforiskā valoda. Ja kāds atceras, tad pirms interneta portālu "profiliem" un "blogiem" pastāvēja tāda tradīcija - pusaudži (laikam vairāk tomēr pusaudzes) parastās rūtiņu kladēs cits citam ierakstīja un iezīmēja maksimāli poetizētas savas pašizjūtas un savstarpējo attiecību liecības, lai kādreiz, būdami veci (ap trīsdesmit), varētu tās šķirstīt, uzjundot atmiņas un lejot asaras.

Šāda poēzija literatūrā jau labu laiku ir izskausta kā klaja bezgaumība (visniknāk to skaust mēdz tieši jaunie dzejnieki), tādēļ jo unikālāk, ka vizuālās mākslas izstādē tā kalpo gods godam. Abu (?) mākslinieču sarakstītajā izstādes ievadtekstā un darbu nosaukumos sniegtais darbu jēgas tulkojums ir tik burtisks un daiļrunīgs, ka to gandrīz neiespējami aizstāt ar kādu citu - vērotāja interpretāciju, un nav arī nekādas vajadzības. Ir tas, kas ir, - Liena Bondare attēlojusi, ka "Es nevaru atcerēties tavu smaržu" (puiša figūrai sejas vietā - melns traips), nosaukumos ir arī "Zaudētais parfīms" un "Tumša istaba", kā arī šajā kontekstā daudznozīmīgais "Bez nosaukuma".

Ivonna Zīle izpaužas vēl daiļāk - ir ne tikai "Maģiskā dzira", "Aura", "Pašpietiekamība", bet arī sirdi plosoši "Mirušie ziedi" un "Melna saule spīd". Īpaši sirdsšķīsts ir vārdu sablīvējums "Ofēlijs. Baltās naktis", kas norāda uz veseliem diviem asaru avotiem: viens ir nelaimīgās slīkones Ofēlijas pārnesums vīriešu kārtā, otrs - izlaiduma laika elsu atskaņas. Tā kā autores neliek nojaust par kaut mazāko ironijas klātbūtni vai stilizācijas tieksmi izstādes verbālajā ierāmējumā, tas jāvērtē vienkārši kā brīnums vai nav jāvērtē vispār. Tā vietā der palūkoties, kas darīts un kā sanācis.

Lienai Bondarei ir attīstīts individuālo paņēmienu arsenāls. Tā pamatā ir audekla virsma, sietspiedes tehnika, reducēta krāsu gamma un vairākus slāņus bieza, tonēta laka. Darbos izmantotie motīvi ir radniecīgi jaunu fotogrāfu iecienītajiem "gadījuma rakstura" uzstādījumiem - telpu fragmenti, ikdienas priekšmeti, neindividualizētas figūras. Nojausma par telpu veidota gan grafiski - vispārināti iezīmējot gaismas starus un to izgaismotus laukumus, gan gleznieciski - biezais lakas slānis rada eļļas tehnikā bieži izmantotu spoguļa efektu, kad tumši laukumi it kā iegūst dziļumu, turklāt tajos atspīd reālā telpa, tādēļ skatītājs tiek rosināts aplūkot darbu no vairākiem leņķiem, līdzīgi kā caur stiklu skatoties no gaišas telpas tumšā. Šī lakas īpašība bieži novērojama muzejos, vecmeistaru darbu kolekcijās, bet latviešu mākslas nesenākā pagātnē - piemēram, Barbaras Gailes darbos. Dziļuma efekts komplektā ar attēloto "tukšumu" vai "neko" aicināts radīt skatītājā spriegumu, gaidas, meklēt attēla jēgu ārpus tā - visā, ko mākslas kritikā ir modē saukt par stāstu, notikumiem pirms un pēc attēlotā mirkļa un tamlīdzīgi. Laika tveršanas ilūziju pastiprina skrāpējumu un patinas efekti, kas aizgūti no skaņu un kino mākslas.

Ivonnas Zīles gleznas veidotas kā sašaurinātu skolas uzdevumu izpildījums ar pievienotu poētisko vērtību, par kuru apsolījos neizteikties. Attēloti portrets, torss un pusfigūra uz nenoteikta, vispārināta fona, kurā ar gaišinātiem laukumiem iezīmējas telpa (līdzīgi kā Lienas Bondares darbos). Raksturīgi, ka izvēlēti vīriešu tēli, turklāt izteikti vienveidīgi, liekot minēt, vai tie nozīmē vienu personu, mākslinieces iemīļotu tipu, vai vienkārši izvēlētās manieres vienīgo iespējamo iznākumu. Zīmējumā redzama prasme ar veiklām līnijām rādīt seju trīsceturtdaļpagriezienā, kas gan nav brīva no latviešiem raksturīgā pretskata un profila vienlaicīguma, liedzot skatītājam iztēloties modeli trīs dimensijās. Ķermeņa un roku modelējums ir vairāk stilizēts nekā anatomiski reālistisks (raksturīgas plaukstas kā ķepas), tādā veidā kustību darot stingu, mīmiku - atsvešinātu (acu izteiksmība imitēta ar palielinātu izmēru un sevišķu apaļīgumu, līdzīgi kā Normunda Brasliņa darbos, bet vienā gleznā - iekrāsojot aci gluži kā ar "fotošopu"). Gaismēnas izmantotas minimāli, apjoms pakārtots apaļīgo līniju ritmam. Kompozīcijas veidotas, objekta nobīdes līdzsvarojot ar fona laukumiem kā pašvērtību. Akrila krāsa lietota pēc eļļas gleznieciskuma principiem, līdz ar to nesasniedzot iespējamo piesātinājumu. Iespējams, tādēļ izmantots arī perlamutra efekts.

Rezumējot var teikt, ka mākslinieces turas konvencionālajās glezniecības un grafikas robežās, bikli paplašinot tās starp šīm abām tehnikām un vēl attiecībās ar fotogrāfiju, kopā radot manierīgu iespaidu. Ieinteresē abu mākslinieču spožie CV. Izrādās, abas ir studējušas mākslu veselus 10 gadus līdz pat maģistra grādam, turklāt ir vairāku stipendiju - toskait Vilhelma Purvīša un Induļa Zariņa, divu kādreizējo akadēmijas rektoru, - laureātes. Izstādījušās reprezentablās skatēs, Liena Bondare izmēģinājusi arī kuratores darbu. Izstāde bija sarīkota muzejā. Līdz ar to ir pamats runāt par programmatisku ekspozīcijas ievirzi. Ar abu jauno dāmu starpniecību acīmredzot pozicionējas latviešu mākslas spēki, kas likās esam nobīdīti dziļā aktuālā procesa perifērijā, bet, izrādās, patvērušies vienīgajā vizuālo mākslu augstskolā - Mākslas akadēmijā. Šķiet, sen nav redzēta izstāde, kas tik uzstājīgi signalizētu par jauna estētiskā revanšisma ambīcijām.
 
Atgriezties