VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
"Nesalsti, nāc iekšā!" [29.04.2013. 07:11]
Paula Lūse, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
Aivars Vīlipsons. "Why ne?!"
25.02.–29.03.2013. Galerija "Istaba"
 
Ar šādu uzrunu mākslinieks, mani ieraudzījis, mudināja doties iekšā pārpildītajā galerijā "Istaba”. Paradoksālu šo situāciju, protams, padarīja fakts, ka "pac Vīlipsōnc" stāvēja bezpiedurkņu krekliņā mīnus trīspadsmit grādos.

Aivara Vīlipsona izstāde "Why ne?!” bija aplūkojama no 25.februāra līdz 29.martam galerijā "Istaba”, tajā varēja iepazīties ar citādāku Vīlipsonu. Visiem tik zināmā grafiķa un tēlnieka izstādē bija aplūkojamas deviņas gleznas un viena bronzas skulptūra "Galwenais naf pupi, bet sirdcniņa”. Nevaru pat īsti pateikt, vai nosaukumi papildināja darbus, vai darbi nosaukumus, šoreiz tiešām tā bija izcila mijiedarbība, kad acis šaudījās no darba uz nosaukumu un atpakaļ uz darbu.

Izstādes atklāšanā pavadīju pavisam īsu brīdi, bet tomēr interesanti, cik daudz detaļu var atcerēties, pateicoties sīkumiem. Piemēram, ierastā un tradicionālā izstāžu epicentra vīna vietā tika pasniegts viskijs. Nākamais, kas iespiedies atmiņā, ir siltums un mīlestība, ar kādu cilvēki burtiski lipa pie mākslinieka (tas gan tā bijis, cik sevi atceros). Nez, pirms vai pēc sasveicināšanās ar viskiju?

Neatceros nevienu satikšanās reizi, kad Vīlipsons vienas cigaretes garumā neizstāstītu kādu nedaudz sarkastisku, nedaudz ķircinošu un/vai neķītru joku "Vīlipsōna manierē”. Tā kā šoreiz līdz "jokam” burtiski nebija iespējams aizlauzties, tad anekdotes man stāstīja viņa gleznas caur to nosaukumiem, bez kuriem tiešām šoreiz neiztikt, piemēram, "Šaizīte”, "Čaks lasa Majakovski” u.c. Bet visspilgtāk atmiņā iespiedusies glezna "Mūza tā arī neatnāca”, kurā NAV attēlota ne mūza, ne arī kas cits. Balts, nogruntēts audekls. Droši vien katram galvā veidojas savs stāsts pie šīs gleznas ar konkrēto nosaukumu, bet es mierīgi varu vizualizēt Vīlipsonu sēžot pustumsā un domājot – "Nu ko? Nu neko.. nebūs”. Bet ir! Jo vairāk par šo gleznu domāju, jo interesantākas veidojas asociācijas. Aristoteļa "Poētikā" ir vairākkārt pieminēti un pat attaisnoti atdarinājumi – "Skatoties uz atveidojumiem, cilvēks sajūt prieku tāpēc, ka, to aplūkojot, var mācīties un secināt, ko kas nozīmē, piemēram, ka tas ir tas un tas. Ja aplūkotājs attēloto priekšmetu iepriekš nav redzējis, tad tas viņu nevarēs sajūsmināt kā atdarinājums, bet gan ar izstrādātību, krāsām vai kādu citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ."(1) Tas, ko Vīlipsons ir radījis, man beigu beigās asociējas ar saukli "Brīva vieta reklāmai”, katram tur redzama sava neatnākusī mūza ar atdarinājumiem, izstrādātību un krāsām.

Gleznas lieliski turpināja arī katram darbam īpaši veidotie gleznu rāmji, kuri darināti no dažādiem materiāliem ar interesantiem elementiem, piemēram, piestiprinātu pogu, kurpju šņori vai ledus gabaliņu imitāciju.

Jebkurā gadījumā gleznas atstāja tik pārliecinošu iespaidu, ka vienīgais, ko pēc izstādes aplūkošanas vēlētos teikt, – Nu, Vīlipsōnc taču..


(1) Aristotelis. Poētika – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 43.lpp.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts