VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
"Zaļā zara kabineta" apmeklējums
Barbara Goba
18. maijā jau devīto reizi visā Latvijā tika svinēta "Muzeju nakts”, kuras šī gada devīze ir "Zaļā krāsa – mežs”. Zaļā krāsa, Muzeju nakts organizatoruprāt, simbolizē mežu, atjaunotni un harmoniju.
 
Kā rakstīts mājas lapā, ar zilo krāsu 2012. gadā tika uzsākts “Muzeju nakts” trīs gadu cikls, kas noslēgsies 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un kā Latvijas kultūras simbols tiks godināta sarkanā krāsa – dzintars.

Muzeju nakts ietvaros Jūrmalas Mākslinieku namā Bulduros, Muižas ielā 6 notika „Zaļā zara kabineta” akcija, kas skatītāju pieprasījuma dēļ tika pagarināta uz divām nedēļām, proti, līdz 1. jūnijam. Mākslinieku nams šogad pirmo reizi piedalījās Starptautiskā Muzeju nakts akcijā un darīja to ar īsti māksliniecisku vērienu.
 
"Zaļais nams"
 
Rīta pusē Mākslinieku nama radošie darbinieki ar „Zaļo zaru” lepni nostaigāja pa Jomas ielu Jūrmalas sezonas atklāšanas svētku gājienā, bet jau novakarē Mākslinieku nams bija tapis pilnīgi zaļš gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Kabinetā bija ieaudzis visgarākais un viszaļākais zaļais zars Latvijā, kura garums sasniedza gandrīz 20m. Interesenti varēja ne tikai uz tā pasēdēt, bet arī nofotografēties.

Zaļā zara aicinājumam bija atsaukušies daudzi Jūrmalas, Rīgas un citu pilsētu autori, kuru dažādos zaļos un ne tik zaļos darbus varējām skatīt izstādē. Tajā piedalījās 38 autori, kas par savu ieguldījumu saņēma arī speciālus „Zaļā zara sertifikātus”: Natālija Maļikova, Ina Inta Liniņa Ozoliņa, Undinus, Rita Sirmā, Evija Freidenfelde, Madara Gulbis, Olita Gulbe, Elizabete Melbārzde, Emīls Braunbergs, Antra Jāņkalne, Inguna Kalniņa, Nukzars Paksadze, Baiba Apsīte, Ilze Smildziņa, Inese Ščuska, Jana Mikosa, Ansis Brasliņš, Māris Subačs, Arta Lēvica, Zane Zaula, Ingrīda Raudsepa, Laima Kļaviņa, Agnese Apsīte, Santa Miezīte, Ieva Strazdiņa, Antra Ozola, Ivars Miķelsons, Antons Vaivods, Laima Akmentiņa, Māra Mozgire, Rudīte Jēkabsone, Jānis Jēkabsons, Jūrmalas pilsētas internātskola, Ojārs Martinsons, Adrians Kukuvass, Linda Ekere, Nils Kauliņš un Agnese Bule.
 
"Zaļā zara" apmeklētājs
 
Izstādei iesniegtās gleznas, grafikas, fotogrāfijas, skulptūras un objektus izstādes iekārtotāji bija izvietojuši integrējošā veidā, proti, uzburot Mākslinieku namā īpašu zaļā zara pasauli un radot savdabīgu gaisotni, stipri atšķirīgu no Jūrmalā un citviet pierastā un parastā izstāžu eksponēšanas veida.

Rūtotajos verandas lodziņos spulgojot zaļai gaismai, Mākslinieku nams zaļoja jau iztālēm. Ieejot koridorā, mūs sagaidīja svaigs zaļš labības zelmenis un likās, ka pieslietā zaļā slota teju teju saplauks lapās. Koridorā uz zara izvietojies Agneses Bules „Zaļais Latviešu sapnis”, kur trīs valodās varējām lasīt gan par Latvieti dillēs, gan Latvieti ābeļziedos. Varēja uzzināt, kāda ir Latvieša zaļziedēšana un kāds Latvietis izskatās, ja ticis zaļajās ziepēs. Varējām skatīt Zaļknābja portretu un skaitīt pīlītes, kas šoreiz bija izpūstas zaļas.
 
 
No zaļā koridora ieejot izstāžu telpā un acīm aprodot ar parasto izstāžu zāles gaismu, pie durvīm, kā garš un izstīdzējis asns izaudzis no puķupoda sveicināja Māras Mozgires makšķere ar nosaukumu „Uzķēries?”, bet otrā pusē mūs pārsteidza Ivara Miķelsona skulptūru grupa „Zaļā zara mēslojums”, apliecinot sakarību starp mēslojumu un izaugsmes procesu. Telpas centrā izliktais Barbaras Gulbis darbs „Meži, meži...” kā vilināt vilināja tam tuvoties un iebrist krāsu dzidrumā, bet turpat zem pierastā skata augtuma izvietotais Baibas Apsītes diptihs “ Tumša nakte, zaļa zāle” aicināja paklanīties mirdzošas rasas lāses atspulga priekšā, paverot plašākas interpretācijas iespējas divu citu makslinieku darbiem: Ingrīdas Raudsepas “Zaļā svētība” un Emila Braunberga “ Zaļā pasaka”. Savukārt Ievas Strazdiņas kausētā zaļā stikla pudeles ar nosaukumu „Ne to zaļo zaru gaidot”, ievietotas uz avīzēm noklāta galda, mudināja aizdomāties par dažādo zaļo zaru iespējamību atšķirīgās sabiedrības grupās. Ritas Sirmās objekts „Spogulīt, kurš te ir sēdējis?” iesākumā lika krietni palauzīt galvu, bet ieraugot “ Latvijas zaļos” atgādināja par Latvijā drīz gaidāmo naudas nomaiņu. Artas Lēvicas un Zanes Zaulas kopīgi veidotais objekts „Vecais Zaļais” mudināja pamest acis augšup un atcerēties par gaismu, kā visa zaļa iekrāsotāju. Adriana Kukuvasa objekts “Zaļai kāpiens” īpatnēji integrējis J.Jaunsudrabiņa “Zaļo grāmatu” un Undinus “Zaļā zara akadēmiju”. Bet Ilzes Smildziņas lielformāta darbs “Ziedos” zaļā zara ideju izstaroja kopā ar ābeļu ziedēšanas spēku, un roka pati stiepās pēc tur pat no muciņas iztecināmās “100% Zaļā zara dziras“, lai jau 100% gara stiprumā caur zaļu aizskaru ieietu paša Zaļā zara kabinetā.
 
 
Tur no Mākslinieku nama namdurvīm augošais un pa koridoru izlocījies zars bija saplaucis koši zaļās lapās, un uz tā sēdot, plati smaidot fotogrāfam, pozēja kārtējais uz zaļa zara tikušais, bet tā pakājē drūzmējās bariņš citu gribētāju. Turpat bija izlikta zaļa garderobe un aksesuāri jebkurai gaumei, sākot no zaļas ģitāras un beidzot ar zaļajām un baltajām čībiņām. Ieraugot A.Bules „Latvieti - citplanētieti”, kur pierasti baltā cilvēciņa vietā kokā dižojās koši zaļš humanoīds, sajūtos līdzīgi, nekad dzīvē necerējusi tikt uz tik zaļa zara. Uz tā sēžot, varēja arī zaru pazāģēt un sajusties īsteni latviski. Ja tas šķita par skarbu, varēja pazāģēt arī parastu Jūrmalas priedi, kas bluķu veidā izvietojās zem darba ar Jūrmalas pilsētai tik aktuālu nosaukumu „Kur ir manas priedes?”.

Īpaši gribētos pieminēt izstādes atraktīvo un nobaudāmo daļu „Zaļbarība”, kur ikviens varēja nomēģināt spinātus, spinātu sulu, bazilika lapiņas, baziliku dzērienu un daudz ko citu zaļi ēdamu. No ”Zaļbarības” piedāvātā klāsta sevišķi iepriecināja „Gurķošanās dzēriens” – ja dzīvē esi ticis uz zaļa zara, tad vari bez rūpēm gurķoties. Arī es tur biju, gurķu sulu iebaudīju un savu bildi uz zaļa zara sagaidīju e-pastā. No izstādes organizatoriem sapratu, ka man, kā izstādes aprakstītājai, bijusi priekšroka un apieta milzumgara rinda.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts