VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sapnis un realitāte. Sirreālisms [... :] Ginta Vilsone, mākslas kritiķe Parīzē, Pompidū centrā, līdz nākamā gada 11. janvārim skatāma izstāde La subversion des images. Surréalisme, photographie, film. Šī nav pirmā nozīmīgā sirreālismam veltītā izstāde Parīzē. 2002. gadā Pompidū centrs sacēla ažiotāžu ar izstādi La révolution surréaliste, bet 1986. gadā - ar Explosante fixe. 2002. gada izstādē bija eksponētas ne vien fotogrāfijas, bet arī gleznas, savukārt šīgada izstāde, tāpat kā astoņdesmitajos, atkal veltīta fotogrāfijai, radot vairākus jautājumus. Kāpēc tik daudz un bieži jārunā par sirreālismu? Kam un vai vispār tas vajadzīgs? Un būtiskākais jautājums, uz kuru tiešām gribas rast atbildi, ir atkal tas pats senais jautājums, kas laiku pa laikam izskan nu jau vairāk nekā 90 gadus(1): KAS ĪSTI IR SIRREĀLISMS? | |
|
Sirreālisma korifejs, sirreālisma "monstrs" Andrē Bretons savā 1924. gada "Sirreālisma manifestā" (Le Manifeste du Surréalisme) sirreālismu definēja kā "tīru psihisku automātismu, kura mērķis ir izpaust - vai nu mutiski, vai rakstiski, vai arī jebkurā citā formā - reālo domāšanas funkcionēšanu. Domas diktatūru ārpus jebkādas prāta uzraudzības, bez jebkādiem estētiskajiem un tikumiskajiem apsvērumiem."(2) It kā jau vienkārša un izprotama definīcija. Tomēr gribas noskaidrot, kas ir "psihiskais automātisms". Un vai tiešām iespējams izvairīties no prāta darbības, un vai Bretons, kas tik uzstājīgi sludināja antielitārismu, pats spēja un gribēja izvairīties? Andris Rubenis enciklopēdiskajā darbā "20. gadsimta kultūra Eiropā" raksta: "Automātisms. Šo radošo metodi sirreālisti izgudroja un aktīvi izmantoja laikposmā no 1919. līdz 1933. gadam. Metodes izmantošanas rezultātus Bretons summēja "Automātiskajā vēstījumā". Ar šo praksi viņi loloja tik lielas cerības, ka gandrīz vai lika vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem "automātisks" un "sirreālistisks". Automātisms ir veids, kādā radīt ne tikai rakstisku tekstu, bet arī izrunātu vārdu (hipnotiskajā miegā) un pat grafisku attēlu. Tas nozīmē rakstīt, runāt un zīmēt tā, lai izkliedētu prāta un gaumes varu, dodot vietu rokai, kas satvērusi spalvaskātu vai otu, vai arī vārdam, kas dzimst acu priekšā. Automātisma prakse bija kolektīva, taču tās teorētiskos pamatus izstrādāja galvenokārt Bretons."(3) Rubeņa definīcija, protams, ir ļoti skaidra un sakrīt arī ar Bretona teikto, vienīgi... neesmu īsti pārliecināta, vai tiešām sirreālisti paši izgudroja šo metodi. Jo, piemēram, psihoanalīzes pētniece Starptautiskās psihiatrijas vēstures biedrības viceprezidente Elizabete Rudinesko (Elisabeth Roudinesco) "Francijas psihoanalīzes vēsturē" - grāmatā, kuras otrā sējuma 1. nodaļa veltīta sirreālismam, apgalvo, ka jau psihiatrs Pjērs Žanē (Pierre Janet) savā terapeitiskajā darbībā izmantoja gan "automātisko rakstīšanu" (kas turklāt tika kombinēta ar hipnozi), gan "automātisko zīmējumu".(4) Bretons drīzāk bija šīs un ne tikai šīs tradīcijas sekotājs (lai gan pats skaļi un visnotaļ pārliecinoši protestēja pret jebkurām tradīcijām).Viņš iedvesmojās arī no 19. gs. vidus spiritisma skolas, kas savulaik bija populāra gan Amerikā, gan nedaudz vēlāk Anglijā un arī sirreālisma dzimtenē Francijā. Jau tolaik daži "izredzētie" - mediji - nodarbojās ar automātisko rakstīšanu. Tiesa, pilnīgi citas ideoloģiskās koncepcijas pārņemti. Viņi uzskatīja, ka automātiskais pieraksts ir garu diktēts, savukārt mediķi / zinātnieki iedvesmojās no šī patiesībā sensenā fenomena un lietoja līdzīgu tehniku, lai pētītu zemapziņu. Bretons zināja par šiem pētījumiem un procesiem. Sirreālisma pamatlicējs, rakstnieks un - varētu arī teikt - mākslinieks (savulaik viņš nodarbojās arī ar fotokolāžu) vispirms bija topošais mediķis, psihiatrijas students. Neirologa Juzefa Babinska (Józef Babinski) skolnieks, kas apbrīnoja ārsta Žana Martēna Šarko (Jean-Martin Charcot) pētījumus. Turklāt ne Bretons, ne arī Filips Supo (Philippe Soupault), otrs sirreālisma pamatlicējs, jau nenoliedza, ka savā automātiskajā rakstībā viņi iedvesmojās no Žanē. Tā Supo par 1919. gadā abu sarakstītajiem "Magnētiskajiem laukiem" (Champs Magnétics) - tekstu, ar kuru, šķiet, aizsākās sirreālisma vēsture, - rakstīja: "Mūsu meklējumu gaitā mēs patiešām konstatējām, ka prāts, atbrīvots no jebkura kritiska spiediena un skolnieciskiem pieradumiem, veido (at)tēlus, nevis loģiskus spriedumus; un - piekrītot adoptēt (izcēlums mans - G.V.) to, ko psihiatrs Pjērs Žanē sauca par automātisko rakstīšanu, - mēs pierakstījām tekstus, kuros atklājām līdz šim neizpētītu "universu"." (5) Neizpētītu "universu"... nu, protams, jo Bretons un Supo iedvesmojās no Žanē, taču bija arī radikālas atšķirības, kā precīzi norādījusi jau minētā Elizabete Rudinesko: "Līdz ar sirreālismu automātiskā rakstīšana maina savu ideoloģisko lauciņu. Vispirms tā tiek atbrīvota no jebkura terapeitiska satura. Un pēc tam tiek atmests spiritiskais uzstādījums. "Kas attiecas uz mani," raksta Bretons, "es kategoriski noraidu viedokli, ka pastāv komunikācija starp dzīvajiem un mirušajiem." Būtībā tas, kā sirreālisti lietoja automātisko rakstīšanu, bija daļa no plaša projekta, kura mērķis bija atbrīvot zemapziņas vēlmju spēkus."(6) Bet, runājot par automātisko rakstīšanu, nebija jau tikai Bretons un viņa sekotāji. Tāpat kā - runājot par brīvajām asociācijām - nebija jau tikai Freids... Lai cik tas dīvaini izklausītos - bija arī KARŠ. Pirmais pasaules karš. Reāls ārprāts, reālas brīvās asociācijas, kuras "dzīvajā ēterā" novēroja arī palīgārsts Bretons. 1916. gadā Bretons strādāja Sendizjē (Saint-Dizier), 2. armijas psihiatriatiskajā centrā kā ārsta Raula Leruā (Raoul Leroy) asistents. Un sastapa ne vienu vien ārprāta pārņemtu (bijušo) zaldātu. Arī kādu jaunu cilvēku, kas savulaik demonstrēja savdabīgu pārdrošību - pašā bombardēšanas laikā nostājās uz kādas celtnes jumta, ar roku "vadot" šāviņu trajektoriju. Un, lai izskaidrotu, ka tik bīstamā situācijā viņš ne vien palicis dzīvs, bet pat netika ievainots, apgalvoja, ka "tā sauktais" karš bija tikai simulācija un ka šāviņi patiesībā nemaz nebija īsti šāviņi. Un kara lauki bijuši fiktīvi - gluži tāpat kā viņa laikabiedru ievainojumi, kas bijuši tikai prasmīgs grims, savukārt mirušie... mirušie esot tikai no medicīnas fakultātēm palienēti līķi... Tātad Bretonu iespaidoja ne vien psihiatrijas studijas un psihoanalīzes teorijas, bet arī personiskā pieredze. Savukārt ar psihoanalīzes celmlauzi Freidu Bretonam saistījās personiskas atmiņas. Bretons, Freida darbu iedvesmots, gribēja viņu satikt... un vēlāk pēc šīs tikšanās vēl ilgi nespēja atgūties. "Kādā 1921. gada oktobra dienā viņš klauvē pie Freida durvīm ļoti satraukts, ka satiks novatoru, kam viņš bija aizsūtījis sajūsmas pilnu vēstuli. Freids viņu pieņem un liek gaidīt kopā ar saviem pacientiem. Dzejniekam ir laiks apskatīt dažas alegoriskas gravīras, kas grezno sienas, un pamanīt kādu fotogrāfiju, kurā redzams pats meistars kopā ar mācekļiem. Kad pienāk Bretona kārta, viņš iespraucās slavenajā kabinetā un sastop neizteiksmīgu večuku, kas neinteresējas par dadas kustību. Bretons cenšas uzturēt sarunu, runā par Šarko un Babinski, bet Freids viņam atbild vienīgi ar banalitātēm (..).Tikai pēc vairākiem gadiem Bretons atgūsies no izjustā sarūgtinājuma."(7) Pārdomājot šo Elizabetes Rudinesko stāstījumu, varētu atkal uzdot vairākus jautājumus. Pirmkārt - ko īsti Bretons gaidīja no šīs tikšanās (visticamāk viņš gaidīja atzinību un Freidā cerēja ieraudzīt dumpiniecisku garīgo skolotāju). Un otrkārt - kāpēc gan sirreālistu Bretonu satrauca Freida vienaldzība pret dadaismu? Sirreālisma un dadaisma attiecību sakarā jāatceras, ka sirreālisms tikai ap 1922. gadu atzarojās no dadaisma. Un ir arī jāatzīst, ka šiem šķietami tik atšķirīgajiem virzieniem patiesībā bija daudz kā kopīga. Gan dadaismam, gan sirreālismam trūka stila vienotības, un tie pašmērķīgi neinteresējās par tīri formālām inovācijām. Abi virzieni nostājās pret iepriekšējo kārtību un mākslu, vienīgi dadaisma pārstāvjiem bija raksturīgs absolūts nihilisms, bet sirreālisti vismaz kaut kam ticēja. Bretons ticēja, ka "sapnis un īstenība - divi tik atšķirīgi stāvokļi - saplūdīs kādā absolūtā realitātē - sirrealitē."(8) Un sirreālisti ticēja arī sapņa visvarenībai, bezapziņai un nejaušībai. Sirreālisma kredo ir Lotreamona "Maldorora dziesmās" (1870) formulētā frāze: "Skaists kā nejauša lietussarga satikšanās ar šujmašīnu uz sekcijas galda." Šī absurdā frāze lieliski izsaka sirreālisma garu - gluži tāpat kā sirreālistu slavinātā dzejnieka Saint-Pol-Roux, gulēt ejot, uz muižas durvīm uzkārtais uzraksts "Dzejnieks strādā". Un sirreālisti - dzejnieki, mākslinieki - arī strādāja. Savienojot attēlu un tekstu. Nopietni spēlējot spēli "dārgais līķis"(9). Apdziedot histēriju, slavinot bezjēdzīgu varmācību un sievietes kriminālnoziedznieces. Suminot nāvi, toskait pašnāvību, un arī erotiku. Gribētos atgādināt, ka jau pats pirmais žurnāla Révolution surréaliste numurs bija veltīts pašnāvības tēmai un ka pats Bretons gan nekad, cik zināms, nav vēlējies sev padarīt galu, bet, piemēram, Majakovska pašnāvība viņu fascinēja. Tāpat kā sirreālistus fascinēja tāda odioza persona kā Violeta Mozjēra (Violette Mozière), jauna meitene, kura noindēja savu tēvu un kuras māte palika dzīva tikai tādēļ, ka neizdzēra visas meitas pasniegtās "zāles" (kuriozs fakts: Violeta, kas bija slima ar sifilisu, spēja saviem vecākiem ieskaidrot, ka tā ir ģenētiski pārmantota slimība un tālab arī viņiem ir jāārstējās). Jāatzīst, ka sirreālistu, īpaši Andrē Bretona, attieksme pret dogmām un citām negācijām bija paradoksāla. Bretons citos kritizēja tieši to, kas viņam pašam bija ļoti raksturīgs, proti - varmācību, dogmatiskumu, totalitārismu. Bretons ienīda buržuāziskās vērtības un tradīcijas un nostājās pret sava laika sabiedrību, savukārt dažus gadus vēlāk ar tādu pašu varmācību daļa no sirreālistiem nostājās pret "inspektoru Bretonu"; īpaši šī kritika pastiprinājās pēc "Otrā sirreālisma manifesta" publikācijas. 1930. gada 15. janvārī žurnāla Documents pirmajā lapā publicēta fotomontāža - Žaka Andrē Buafāra (Jacques-André Boiffard) fotografētais Bretons ar aizvērtām acīm un dzelkšņu kroni gluži kā krustā sistais Jēzus Kristus. Attēlu papildināja vairāki skarbi un kritiski raksti. Žoržs Ribemons-Deseņss (Georges Ribemont-Dessaignes) rakstīja: "Otrais sirreālisma manifests nav atklāsme, tā ir veiksme. Šajā liekuļa, viltusbrāļa, lišķa, ķestera un - rezumējot - menta un mācītāja žanrā nemaz nevar labāk uzrakstīt." Saturiski līdzīgi, bet daudz poētiskāk rakstā "Kāda kunga nāve" Bretonu kritizēja Žaks Prevērs (Jacques Prevert): "Izcils mūziķis - viņš kādu laiku zem Komunistiskās partijas logiem spēlēja lautu, dziedot šķiru cīņas dziesmu. Tad uz viņa galvas uzmeta ķieģeļus, un viņš, īgns un sarūgtināts, devās šantažēt mīlas frontē.Viņš nevarēja spēlēt neblēdoties. Viņš, starp citu, blēdījās ļoti slikti un slēpa biljarda bumbiņas savās piedurknēs, un, kad tās ar nepatīkamu troksni krita ļoti apmulsušo piekritēju priekšā uz zemes, viņš teica, ka tas esot humors. (..) Vienu dienu viņš kliedza pret mācītājiem, bet nākamajā dienā ticēja, ka pats ir bīskaps vai Aviņonas pāvests." Patiesībā nav jau tik būtiski, vai Bretons bija sirreālisma pāvests vai žandarms, jebkurā gadījumā viņa darbība reāli ietekmēja tālaika sabiedrību. Gan literatūru, gan mākslu, gan savā veidā - kā opozīcija - arī psihoanalīzi. Sirreālisms bija sapņu reabilitācija. Bet, domājot par sirreālisma mākslu un literatūru, gribot negribot atmiņā pavīd arī citi laikmeti, citas tautas un citi cilvēki, kas tikpat kaismīgi kā sirreālisti apcerēja sapņus un sapņu pasauli. Nav jau uzreiz tālu jāmeklē. Mūsu pašu lielais domātājs Rainis arī vairākus gadus pierakstīja savus sapņus. Un Viļņa, kā vēsta kāda Lietuvā ļoti populāra leģenda, esot uzcelta, tieši pateicoties viena cilvēka, lielkņaza Ģedimina, sapnim. Savulaik Senajā Grieķijā esot bijuši vairāk nekā četrsimt Asklēpija tempļi, kuros cilvēki, ietinušies asiņainās dzīvnieku ādās, gulējuši uz grīdas starp čūskām, gaidot viedus sapņus. Nemaz nerunājot par Bībeli, kurā minēti tik daudzi sapņi. Arī vairākumam zināmie Jāzepa sapņi. Cik tas viss tomēr ir savādi... Jāzepa brāļi, kas jau tāpat bija greizsirdīgi uz savu brāli, jo viņu tēvs pastarīti mīlēja visvairāk, šķiet, tieši Jāzepa sapņu dēļ gribēja viņu nogalināt. Un kādi gan bija Jāzepa sapņi... Visai pretenciozi. Vienā sapnī viņa sietais labības kūlītis izslejas, savukārt viņa brāļu kūlīši to pielūdz. Kādā citā sapnī Jāzepu pielūdz Saule, Mēness un vēl 11 zvaigznes... Jāzepa sapņi, faraona sapņi, Nebukadnecara sapņi... Tā ir sarežģīta mītiska pasaule. Vienkāršosim dzīvi. Atgriezīsimies nedaudz saprotamākā pasaulē - mūsdienu realitātē. Beidzot pievēršos sirreālistu izstādei Parīzē, Pompidū centrā. Kāda ir tās atmosfēra? Izstāde iekārtota deviņās telpās. Vairāk nekā 350 darbi. Daudz dokumentu. Filmas. Mena Reja, Hansa Belmera (Hans Bellmer), Kloda Kaīna (Claude Cahun) fotogrāfijas. Fotomontāžas. Arī paša Bretona fotomontāžas. Daudz izskaidrojošu tekstu. Turklāt - un tas Francijai nemaz nav tik raksturīgs - gan franču, gan arī angļu valodā. Bērni, kas satupušies uz baltajiem podestiem, kopā ar vecākiem vēro un komentē dīvainās sirreālistu filmas. Šai izstādei veltītas konferences. Fotogrāfijas, fotogrāfijas, fotogrāfijas... Un laiku pa laikam - virsraksti uz sienām, kas mums atgādina gan sirreālistu, gan ne gluži sirreālistisku mākslinieku uzskatus. Kā gleznotāja Salvadora Dalī teiktais: "Nekas tik ļoti neatklāj sirreālisma jēgu kā fotogrāfija," - vai arī Žana Kokto atziņa, ka fotogrāfija ir cilvēka "trešā acs". Varbūt - ja šoziem būsiet Parīzē - aizejiet uz Pompidū centru! Apskatiet šo izstādi! Kaut vai tādēļ, lai padomātu, kas īsti ir sapnis un kas - realitāte. Jo var būt, ka tieši sapnis ir realitāte un tas, ko mēs saucam par realitāti, dziļākajā būtībā ir tikai sapnis un ilūzija. Vairāk par izstādi: www.centrepompidou.fr (1) Pirmo reizi jēdzienu "sirreālisms" lietoja dzejnieks Gijoms Apolinērs 1917. gadā. (2) Cit. pēc: Rubenis, A. 20. gadsimta kultūra Eiropā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 143. lpp. (3) Turpat, 145. lpp. (4) Roudinesco, E. Histoire de la psychanalyse en France. Vol. 2. Fayard, 1994, p. 40. (5) Turpat, 28. lpp. (6) Turpat, 40. lpp. (7) Turpat, 38. lpp. (8) Rubenis, A. 20. gadsimta kultūra Eiropā, 143. lpp. (9) Vairāki cilvēki raksta vienu un to pašu tekstu, katrs uzrakstot tikai nelielu frāzi, bet ar nosacījumu, ka viņi nezina, kas iepriekš uzrakstīts. | |
| Atgriezties | |
