VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Par Baibas Vegeres personālizstādi "Garāmgājēji" [06.10.2014. 21:28]
Kristīne Mateja, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
10.09.–04.10.2014. Galerija “Daugava”
 
Ar cik gan dažādām gaidām mēs veram mākslas galerijas durvis! Taču šīs gaidas vieno tas, ka mēs ceram ieraudzīt kaut ko tieši sev, savam prātam un garam, jo citādi jau nav vērts tērēt dārgo laiku. Kad nostājos pie gleznas, es salieku rokas noteiktā pozā, droši vien tā, kā man ir ērtāk, acis lūkojas uz darbu un seja lēnām sāk paust emocijas.

Baibas Vegeres personālizstādē Garāmgājēji ir redzams, ka arī man pretī staro cilvēku emocijas, cenšoties ar mani radīt tādu kā neredzamu, garīgu dialogu. Arī viņu rokas stāsta savu stāstu, un acis aicina tajās ielūkoties, lai redzētu to līdz galam. It kā vienkārši, bet tajā pašā laikā nē. Liriska vienkāršība, kurā slēpjas kaut kas sarežģīts un neizprotams – tie ir pirmie vārdi, par kuriem liek iedomāties šī Baibas Vegeres darbu izstāde. Jebkurš skatītājs, ienākot galerijā nejauši vai noteiktas intereses vadīts, ierauga sevi, jo izstādes Garāmgājēji centrā ir cilvēks, taču, kā jau minēju, tas nenozīmē, ka var redzēt kaut ko vienkāršu, jo īstenībā nav nekā sarežģītāka par portretu. Starp redzamajiem sieviešu portretiem, kas ir Baibai Vegerei tuvākais glezniecības žanrs, atrodami arī mākslinieces pašportreti, kuros viņa it kā no malas lūkojas uz sevi, mainot savu sejas izteiksmi, pat zināmā mērā pārspīlējot emocijas. Tādā veidā māksliniece it kā ļauj man viņu labāk iepazīt. Izstādē aplūkojama 31 glezna, kuras māksliniece radījusi laikposmā no 1981.gada līdz 2014.gadam.

Baiba Vegere (dzimusi 1948. gadā) ir regulāri piedalījusies grupu izstādes Rīgā, Maskavā, Jelgavā, Francijā, Vācijā un citviet jau kopš 1971. gada. Šobrīd viņa strādā par pedagoģi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.
 
Autore: Baiba Vegere
 
Māksliniece izvēlējusies strādāt pasteļglezniecības tehnikā, kas mūsdienās Latvijas mākslā nemaz nav tik ļoti izplatīta. Tā ir savā ziņā poētiska tehnika, kuru caurstrāvo samtainība, trauslums un izsmalcinātība. 17.gadsimtā tā piedzīvo savu uzplaukumu Eiropā, īpaši Francijā, tam turpinoties arī 18.gadsimtā un vēlāk. Pastelis bieži tiek izmantots, radot sieviešu portretus, jo tā būtība tik labi sasaucas ar sievietes kā maigas un daiļas būtnes tēlu. Baibas Vegeres darbos var saskatīt zināmu līdzību ar franču mākslinieka Edgara Degā darbiem, kurš 19.gadsimta beigās bieži izmantoja pasteli sieviešu tēlu atspoguļojumā.

Mākslinieces Baibas Vegeres darbu varones ir dažādas sievietes, kuras gan nevarētu dēvēt par vienkāršām garāmgājējām, jo tās ir personas no viņas draugu un kolēģu loka. Tomēr, iespējams, ka jebkuru cilvēku var uztvert kā savas dzīves garāmgājēju, kurš paiet mums garām, varbūt tikai tā nemanāmi pieskaras. Šādas pārdomas man rada šķietami vienkāršais izstādes nosaukums, bet cik gan komplicēts tas ir patiesībā! Šo garāmgājēju skaitā, lai arī cik pretrunīgi tas neliktos, māksliniece ir ierindojusi arī pati sevi, jo, kā jau iepriekš minēju, izstādē ir vairāki pašportreti, un es kā skatītājs caur tiem varu palūkoties no malas arī uz sevi.

Pirmais darbs, kas aplūkojams izstādē, ir glezna „Ar vēdekli”, kas tapusi pirms divdesmit gadiem. Šajā ar austrumnieciskiem motīviem papildinātajā sievietes tēlā dominē acis. Noslēpumainajā vai pat savādi kautrajā skatienā ir ietverta tā savā ziņā maigās un sievišķīgās personas būtība, kas mums ir tikai pa daļai nojaušama, jo tā pa īstam to nevar atklāt. Varbūt pat arī nevajag, jo es varu šai sievietei gleznā pretnostatīt savu iztēli un likt tām sacensties vienai ar otru. Jebkurā gadījumā uzvarētāja ir glezna. Zilais un zeltainais tonis, kas dažkārt rada diezgan spēcīgu kontrastu, šajā pastelī ļoti veiksmīgi saplūst un papildina viens otru. Neparasts ir sievietes roku žests, kas liek pievērst uzmanību viņas maigi veidotajām rokām.
 
Autore: Baiba Vegere
 
Kāpjot pa galerijas kāpnēm augšup, manam skatienam atklājas krāsu ziņā līksma pasaule, bet arī šeit vienkāršība ir tikai acumirklīga. Veltot šai ainai ar nosaukumu „Ballīte” vairāk nekā dažas sekundes, tik dažādas emocijas sāk plūst no tās ārā un savīties viena ar otru! Šķietami sarunā iegrimušās dāmas gleznas priekšplānā patiesībā dzīvo katra savā pasaulē, un tās nekas nesaista vienu ar otru, tāpat kā tālāk redzamās figūras un sērīgu skumju caurstrāvoto meiteni ar tējas vai kafijas tasi rokās. Rodas jautājums, kāpēc attēlotā meitene ir tik nomākta? Un kāpēc kreisajā pusē ievietots sēdošs, iesnaudies kungs? Māksliniece it kā spēlējas ar mūsu uztveri un domām. Mūsos pakāpeniski rodas īsts teātris un, lai to noskatītos, dažām sekundēm jāpārtop par vairākām minūtēm. Nākamajā gleznā iepriekš redzētā aina it kā turpinās, tikai šeit dominējošais ir savā ziņā baiss, melnbalts sievietes tēls. Ko gan ar šo šeit redzamo solo deju gleznotāja ir vēlējusies pavēstīt? Un arī uz šo jautājumu mēģinu atbildēt es kā skatītājs. Bet, cik gan precīzu atbildi es kā skatītājs varu sniegt? Tikai tādu, kas eksistēs pagaidām un kas var nomierināt manu mutuļojošo prātu.

Virzoties no darba uz darbu, attīstās domas, kas nevilšus liek prātot par konkrētām lietām, kas akcentētas mākslinieces veikumā. Mēs reti ikdienā iedomājamies par tik pierastu lietu kā savām rokām un acīm. Cik gan daudz var atklāt mūsu rokas? Cik dažādas dzīves atspoguļo mūsu acis? Maza formāta darbi mijas ar nedaudz lielāka izmēra pasteļiem, taču akcenti nemainās. Atkal nākas domāt par acīm, kas šķiet tik neizdibināmi dziļas, un rokām, kuru vijīgie žesti liek sekot līdzi pat katram rokas pirkstam. Ietērpta spilgti sarkanā cimdā vai kaila, roka tik un tā šķiet neparasti dzīvīga. „Man ļoti, ļoti patīk rokas, tādēļ es ar viņām „krāmējos”. Man ļoti patīk, kā tās savijas un savirpinās, šis roku ritms,” atzīst Baiba Vegere.(1)
 
Autore: Baiba Vegere
 
Pastelī „Bolderājas madonna” redzams sievietes tēls ar bērnu rokās. Sargājošais roku žests un suņi tālumā it kā liecina par briesmām un, ilgstoši lūkojoties gleznā, man kļūst grūti novērsties no mātes intensīvā acu skatiena. Taču atkal rodas jautājums. Kāpēc bērna acis ir melnas? Raugoties tajās, tās raisa negatīvas izjūtas, pat baisas. Un nedzīvā, ļenganā mazā cilvēka poza piešķir ainai vēl lielāku drūmumu. Tikpat drūms ir arī darbs „Aizmirstie”, kur atkal tēlots it kā nedzīvs bērns ar melnām, tukšām acīm. Ķermeni pārņem pat tādas kā trīsas, skatot šo ainu, šo bezpalīdzību.

Redzami arī pasteļi, kurus māksliniece nosaukusi attēloto sieviešu vārdos – „Anna”, „Dace”, tādējādi padarot tos personiskākus, atklājot savu īpašo saikni ar redzamajām personām. Skumīgie sieviešu acu skatieni man atkal liek jautāt – kāpēc tā? Kādas skumjas māc šīs jaunās sievietes? Dažos darbos uzmanību piesaista košās krāsas, kas vēl izteiksmīgāk papildina acu skatienus un roku žestus. Iecienīta ir zilā un oranžā krāsa, tāpat kā rozā un sarkanā. Darbā „Rudmate” šķiet, ka visa intensitāte slēpjas dāmas matu krāsā, kas ir spilgti oranži, bet visintensīvākais ir acu skatiens – caururbjošs, pat tāds kā augstprātīgs un vērtējošs. Un atkal roku žests – šoreiz juteklisks. Dažos pasteļos mani pārsteidz tēloto sieviešu ķermeņa daļu neproporcionalitāte, bet tā nešķiet traucējoša, drīzāk šo konkrēto elementu apzināti akcentējoša.

Apstājoties pie katras gleznas, es jūtu, cik daudz uzslāņojumu ir manām acīm, tā ir kā slāņveidīga piramīda, kuru nojaukt ir diezgan grūti. Mēģinot to darīt, nākas apjaust, ka katrs slānis ir vēl biezāks par iepriekšējo, jo nav viegli censties iedziļināties mākslinieces tēloto sieviešu iekšējā pasaulē. Vai būtu vieglāk, ja blakus gleznām varētu izlasīt tēloto sieviešu dzīves un rakstura aprakstu? Nē, jo tagad katram ir dota iespēja attīstīt savu stāstu par viņām, izdzīvot viņu dzīvesstāstu, vien ielūkojoties šo sieviešu acīs, pievēršot uzmanību rokām, kas tik lieliski atklāj tēla raksturu, sejas vaibstiem, gleznās izmantotajām krāsām un arī videi.
 
Autore: Baiba Vegere
 
Izstādes noslēdzošā glezna ir darbs ar nosaukumu „Portrets”. To varētu dēvēt par noslēpumaināko no visiem, jo tēlotās sievietes seja ir neskaidra, spilgti sarkanā cepures krāsa saplūst ar brūno, bet dominējošais joprojām ir intensīvais acu skatiens. Interesanti, kādēļ tieši šis pastelis noslēdz izstādi, jo piemērotāka šādam uzdevumam man šķiet glezna, kurā attēloti ziedi. Man gribētos, kaut šis būtu tas darbs, kurš jāskata kā pēdējais, jo, sasmēlies tik daudz cilvēciskās enerģijas, skatītājs vēlas it kā atslodzi un, manuprāt, lielisks noslēgums būtu tieši šis Baibas Vegeres darbs ar ziediem vāzē, jo katra sieviete jau ir kā plaukstošs zieds.

Kopumā, aplūkojot vairāk nekā trīsdesmit dažādas sejas izteiksmes, mani pārņēma tāda kā smagnējības sajūta, jo šie darbi ir tik piesātināti emocionālā ziņā un tajā pašā laikā tik ļoti personīgi, ka tie vienkārši ir „jāizlaiž caur sevi”. Lai vēl vairāk varētu iegrimt Baibas Vegeres radošajā pasaulē, galerijā iespējams iegūt arī tās izdoto katalogu ar dažādiem viņas darbiem un tādējādi paildzināt savu ceļojumu no vienkāršā uz sarežģīto.

(1) www.lsm.lv
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts