VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Miķeļa Fišera joki [20.12.2014. 14:44]
Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studente
28.11.2014.–18.01.2015.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
 
Savā personālizstādē „Netaisnība” Miķelis Fišers turpina un attīsta pasaules un cilvēka patības raksturojumu, līdzīgi kā iepriekšējā izstādē „Lielviela”. Zīmīgi, ka abas nominētas Purvīša balvai, tikai katra savā gadā, protams. Tomēr, ja vienai raksturīga bija hipermēroga attiecības un jaunu dimensiju piešķiršana visam esošajam, tad šajā izstādē autors apspēlē vispārinātu morāles konceptu intīmas sarunas veidā, ko, kā vēlāk izrādās, var reducēt līdz vienam vārdam.

Miķelim Fišeram kā laikmetīgajam māksliniekam piemīt izteikta sociāla rakstura kritiskais skatījums, kas caurvij viņa māksliniecisko rokrakstu, neatkarīgi no izmantotajā tehnikām. Tieši šajā izstādē autors izmēģina kokgriezumu un videoinstalāciju, sev iepriekš neatklātus vēstījuma veidus. Kopskaitā 24 mākslinieka sludinātās patiesības, starp kurām 22 būtu ārpus vērsti un 2 video, kas ja ne iekšpus, tad vismaz caur sevi klāstoši.
 
Miķelis Fišers. Gaļas gliemeži nosmacē ministru prezidentu
Foto: Luīze Lismane
 
Melno „plāksnīšu” rindas izved cauri dažādiem stāstiem, kam par vienojošo elementu būtu mitoloģiskā realitāte. Sākot ar asociācijām par ķīļraksta plāksnēm antīkajās kultūrās līdz naratīva dualitātei par mūsdienu sabiedrības spriedumiem un aizspriedumiem. Autors spēj sasiet mezglus no šķietami nesavienojamiem elementiem tik dabiski un absurdi reizē, piemēram, darbā „Kristīgie humanoīdi evakuē ticīgos no Mehiko”. Vai apspēlējot mūsdienu sabiedrībā populāro meditācijas kultu līdzībā ar citplanētiešiem. Kristietisko uzskatu interpretācijas saplūst vienlīdzībā ar politiskiem viedokļiem, piemēram, „Gaļas gliemeži nosmacē ministru prezidentu”. Arī „Paklausības stunda” kā kritika cilvēka darba verdzībai vai labprātīgai savas brīvības ierobežošanai, pakļaujoties dažādām sistēmām. Līdzīgi arī „Citplanētieši apmāca sniega cilvēku darbam urāna raktuvēs Antarktīdā” savijas dažādi realitātes atplaiksnījumi hipertrofizēta absurda formā. Kamēr vienā no videoinstalācijām pats Miķelis Fišers bezjūtīgi pārstaigā karstu ogļu ceļu, pārspējot savu fizisko ķermeņi, komentējot to ar „Esmu drošs, ka ir tikai viena lieta, ko iespējams likt pretim Hidroreptiloīdu un pelēko patvaļai, proti – visi pūliņi būs veltīgi, kamēr nepieteiksim karu Galvenajam Reptilim, tam, kurš mājo ikvienā no mums”. Tādējādi arī atainojas saiknes ar Karla Gustava Junga teikto „tikšanās ar sevi pašu ir viena no nepatīkamākajām lietām, no kuras vairās, kamēr vien visu negatīvo var projicēt uz apkārtni”, kas arī ir galvenais mezgls izstādes konceptā. Kur tad Netaisnība? Pāridarījums, kura cēlonis ir ārpus manis paša, bet sekas dziļi iekšpusē. Par visu. Tāpēc izstādes pieteikumā mākslinieks pravietiski aicina pamosties no meliem un maldiem, kas kā melnā krāsa pārklājusi cilvēces attīstības gaišo koksni.
 
Miķelis Fišers. Meditācija
Foto: Luīze Lismane
 
Saruna ar skatītāju notiek daļēji pamācošā formā, kur pēdējais elements videoinstalācija „Pran” atklāj, ka Hidroreptiloīdu universālvalodu iespējams reducēt līdz vienam vārdam, kas apzīmē visu, izņemot līdzcietību. Un šīs 22 netaisnību iemiesotajās plāksnēs, kur notiek dialogs starp autoru un pasauli, starp autoru un mani kā skatītāju, ir tikai „Pran”. Man būtu jājūt līdzcietība, bet zaudējot jebkādu empātijas palieku, ievēroju distanci. Mākslinieks it kā caur joku sit pa pirkstiem ar lineālu. Tikai tas joks vispār nav smieklīgs, lineāls ir izdomāts, bet pirksti tāpat kaut kā sāp.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts